Kurmeniete Andžela Briča uzskata, ka dzīvi krāsaināku var padarīt tikai cilvēks pats. Tāpēc viņa mācās, dejo kopā ar Kurmenes bērniem un visā cenšas saskatīt gaišo.
Kurmeniete Andžela Briča uzskata, ka dzīvi krāsaināku var padarīt tikai cilvēks pats. Tāpēc viņa mācās, dejo kopā ar Kurmenes bērniem un visā cenšas saskatīt gaišo. “Ja deguns brīžiem noslīd uz leju, cel tik atkal augšā! Visiem ir problēmas, bet tāpēc jau nedrīkstam tās uzvelt otram,” tādu atziņu pārvedu no tikšanās ar šo simpātisko sievieti.
Iesāktais jāturpina
— Kāds ir dejošanas pirmsākums?
— Pirms gadiem pieciem mācījos dejot pie Jeļenas Kobizevas Aizkrauklē. Tolaik Kurmenes pamatskolas audzēkņiem mācīju hip—hop dejas. Jeļena ieinteresēja par tām, viņa mācēja interesanti visu pasniegt. Kādu gadu braukāju uz Aizkraukli mācīties. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru vairs visu apvienot — strādāju veikalā, vēl ģimene, mājas, un es kursus pametu.
— Kāpēc atkal nolēmāt pievērsties hip—hop dejām?
— Noklausījos, kā mūsējie un paziņu bērni čīkst, ka mums pagastā nekas nenotiek, nav iespēju izpausties. Mūzikas skolotāja pēcdzemdību atvaļinājumā, līdz ar to koris un ansamblis pagaidām nedarbojas, deju pulciņu arī nav. Agrāk skolā mācīja modernās dejas, brauca skolotāja Dzintra Noreika no Zalves, bet tagad arī to vairs nav. Vienīgi popgrupa vēl darbojas.
Aizejot no darba veikalā, sāku mācīties deju kursos Rīgā. Domāju, kāpēc gan neturpināt to, ko esmu jau iesākusi? Mani atbalstīja arī pagasta padome, piedāvāja vadīt pulciņus.
— Arī tagad vēl mācāties?
— Jā, uz Rīgu braucu trīs dienas nedēļā, piecos vakarā ir vieni kursi, septiņos — otri. Pa nakti palieku pie mammas Rīgā, no rīta braucu uz Kurmeni, un tā no otrdienas līdz piektdienai. Līnijdejās gribu iegūt sertifikātu, to tagad tik viegli nevienam nedod, ir daudz jāmācās un sevi jāpierāda. Hip—hop stila dejās ir mazliet vieglāk, pamatsertifikātu varu iegūt jau tūlīt, taču, ja grib šo prasmi apgūt augstākā pakāpē, vēl apmēram gadu jāmācās. Kursos tagad apgūstam kustības, kuras nākamgad būs hip— hopa Eiropas čempionātā.
Jauna mamma
— Vai vīram nav iebildumu pret jūsu dzīves ritmu?
— Edgars mani ļoti atbalsta. Turklāt laiku esmu saplānojusi tā, lai maniem bērniem būtu labāk, jo arī viņi ir ļoti aizņemti. Dēlam ir treniņi, meita dejo hip—hop pulciņā, dzied popgrupā, mācās Vecumnieku mūzikas skolā, kur dzied ansamblī “Via Stella”. Šis kolektīvs šovasar ieguva Dziesmu svētku laureāta titulu. Vēl viņiem ir sadalīti pienākumi, kas jāpaveic mājās. Es cenšos vismaz rīta cēlienā vairāk laika veltīt mājām un prombūtni kompensēt brīžos, kad esam kopā ar bērniem.
— Kur ar vīru iepazināties?
— Pēdējā apmešanās vieta mūsu ģimenei bija Skaistkalne, jo tēvs strādāja putnu fabrikā. Ar Edgaru iepazināmies ballē, ātri vien apprecējāmies, un drīz piedzima dēls. Esmu jauna mamma saviem bērniem. Vai nav jauki?
Deja labāka par kūku
— Kas jūs saista darbā, ko darāt?
— Man dejas ļoti patīk. Pēc dejošanas jūtos tik uzlādēta un pacilāta, man to vajag. Citam varbūt to rada apēsts kūkas gabals, man vajag šo piepildījumu. Tāda savai ģimenei, manuprāt, esmu vairāk vajadzīga nekā norūpējusies un čīkstīga.
Ja man pašai nebūtu meitas, kurai hip—hop dejas patīk un padodas, un citi bērni nemudinātu, diez vai izlemtu tās mācīties, līnijdejas cita lieta. Protams, man vairs nav piecpadsmit un ir grūti izlēkāt kā tīnei, taču ir prieks, ja izdodas pašai, un vēl lielāks gandarījums, ja patīk bērniem. Vadu divas grupas, vecākajā grupā ir 18 bērnu, jaunākajā — mazāk.
— Kā saprotaties ar saviem audzēkņiem?
— Man arī pirms pieciem gadiem ar audzēkņiem nebija saskarsmes problēmu. Cenšos pieņemt katru, kāds viņš ir. Acīmredzot kontakts ir, ja jau bērni nebēg projām. Hip—hop dejas Kurmenē tagad dejo daudz pusaudžu, kuri līdz šim nebija atraduši sev radošu izpausmi. Ja nav labas balss, dziedāt nevar. Teātri spēlēt? Arī tur vajag talantu. Bērnam gribas izjust to, ka viņš var tāpat kā citi. Kopā dejojam trīs mēnešus, pirmajā koncertā Ziemassvētkos dejos visi. Jādod iespēja katram parādīt, ka arī viņš var dejot uz skatuves, obligāti nav jābūt labākajam.
Omīte līnijdejās
— Vai Kurmenē arī pieaugušie ir atsaucīgi?
— Reizēm kāds jāiekustina, un, tāpat kā citviet, arī mūspusē ir cilvēki, kuri saka, ka te jau nekas nenotiek. Taču tad, kad ir koncerts vai balle, viņiem ir slinkums atnākt un paskatīties, ka notiek gan. Kluba vadītāja Sarmīte Ķīse strādā ļoti aktīvi, organizē interesantus pasākumus, braucienus uz teātra izrādēm Rīgā.
Visu cieņu omītei, kura nāk dejot līnijdejas. Atrod laiku, kuru veltīt sev, kaut mājās ir vīrs, bērni, mazdēliņš. Vieni nāk, lai izrautos no mājas ikdienas, citi — ziņkāres vadīti, un tas ir brīnišķīgi, ka viņi grib dejot, izkustēties.
“Kurmenē to vajag!”
— Dzīvojot pašā leišmalē, tomēr nejūtaties apdalīti?
— Kurmenē ir ļoti talantīgi bērni, taču visu ierobežo naudas trūkums. Daudzi bērni varētu mācīties mūzikas skolā, bet ne visiem vecākiem ir transports un nauda, lai viņus līdz mūzikas skolai nogādātu. Tātad mums atliek cita iespēja — tikai paši varam organizēt un darboties, lai dzīvi padarītu interesantāku.
Šī iemesla dēļ arī es pirms gada Rīgā uzmeklēju Ivetu Kalniņu, kura līnijdeju prasmi apguvusi Amerikā, un teicu: “Dariet, ko gribat, bet mums Kurmenē to vajag!”. Viņai iesācēju grupas nemaz nebija, bet pret šādiem argumentiem nebija, ko iebilst.
— Jums te nešķiet par šauru, neesat domājusi par dzīvi pilsētā?
— Bērnībā neesmu bijusi cieši saistīta ar laukiem un par tiem nekad īpaši nejūsmoju. Esmu dzīvojusi Rīgā, citās pilsētās, taču tagad te esmu tik ļoti pieradusi, ka citā vietā nevaru sevi iedomāties. Ja visi bēgsim no laukiem, kas tad te paliks?
Mums te ir laba “aizmugure” — tāds pagasta padomes atbalsts diez vai vēl kādā pašvaldībā ir. Citur ir problēmas pat no skolas bērnus nogādāt mājās, bet mūsu rīcībā ir pagasta padomes “busiņš”, ar kuru visus bērnus pēc mēģinājuma nogādā mājās. Vienalga, vai mēģinājums beidzas septiņos vai astoņos vakarā. Līdz ar to dejot var ne tikai centra, bet arī attālāko pagasta māju bērni.
Bērni pirmajā vietā
— Jūsu ģimeni esmu ievērojusi gan Olgas disenītē, gan konkursā “Dziesma manai paaudzei”, gan citos pasākumos Aizkrauklē. Jums, šķiet, attālums nav šķērslis?
— Ja bērniem vajag, visu citu var atlikt. Lai gan vīrs ļoti daudz strādā, viņš vienmēr izbrīvē laiku, lai aizvestu uz Aizkraukli, Skaistkalni, Vecumniekiem vai Rīgu. Un nevajag uzvarēt, bet piedalīties, lai izjustu konkursa brīnišķīgo auru.
Vasarā kopīga atpūta mums ir sporta laukumā. Dēls Kristaps trenējas sporta skolotāja vadībā, vīra kaislība ir futbols, arī meita labprāt piebiedrojas. Ziemā ir slidošana. Kurmenē ir dīķis, apkārt tam vēl jāierīko apgaismojums, un būs “ledushalle” bez maksas. Braucam arī uz Skaistkalni, kad viņi rīko sacensības. Tur ugunsdzēsēji raugās, lai ledus vienmēr būtu uzliets un gluds.
Sporta rūdījums noder
— Arī jums patīk sportot?
— Tā ir mana joma jau kopš bērnības. Skolas laikā apmēram piecus gadus trenējos vieglatlētikā “Dinamo” stadionā Rīgā. Tur uzaicināja trenēties labākos sportistus no apkārtnes skolām. Mani ievēroja, kad mācījos Ķekavā. Mans tēvs strādāja Lauksaimniecības ministrijā, viņa darba dēļ bieži mainījām dzīvesvietu, tā kā esmu mācījusies daudzās skolās.
Toreiz braucām pat uz sacensībām Maskavā. Ar “Dinamo” sportatērpu mugurā toreiz, divpadsmit gadu vecumā, šķita — o, tas ir kaut kas, gluži kā Latvijas izlase! Es skrēju sprinta distanci. Labi rezultāti bija arī garajās distancēs, taču mani tā skriešana pa pauguriem un mežu kaitināja. Droši vien dēlam “ašums” no manis iedzimts (Kristaps Bričs šoruden ieguva pirmo vietu arī “Staburaga” krosā — aut.).
— Kāpēc nekļuvāt par profesionālu sportisti?
— Ik pēc diviem mēnešiem mūs sūtīja uz trīs nedēļas ilgām nometnēm visā Latvijā. Tolaik man ļoti vajadzēja vecākus, pārdzīvoju prombūtni no mājām. Mammai tas apnika, un viņa teica: “Lielais sports — tas nav vajadzīgs. Turklāt tu esi meitene, sabeigsi veselību un nevienam vairs nebūsi vajadzīga.” Treneris bija šokā.
— Jūs šo izvēli nekad neesat nožēlojusi?
— Nožēlas noteikti nav, bet reizēm aizdomājos, ka varbūt vajadzēja iet līdz galam. Ar šodienas prātu apzinos, ka nevarēju visās jomās būt perfekta. Ja nopietni trenējies, mācības paliek novārtā. Pēc sacensībām esi noguris, turklāt vēl skolu maiņa, uz treniņiem braucu te no vienas, te otras vietas. Citi varēja atpūsties, man treniņi un sacensības trīs četras reizes nedēļā. Ja kāds saka, ka visu var pagūt ideāli izdarīt — cepuri nost! Es nevarēju.
Taču sportā gūtais rūdījums man daudzējādā ziņā dzīvē noderējis. Sākumā biju diezgan kautrīga, bet nometnēs un sacensībās ieguvu savu “es”, mācēju pastāvēt par sevi. Bērnībā man treniņi likās kā murgs, bija daudz un smagi jāstrādā, taču tagad man šis laiks šķiet bijis ļoti svētīgs un vajadzīgs.
Sapnis piepildās
— Katram bērnībā ir kāds sapnis. Kāds bija jūsējais?
— Nesapņoju kļūt ne par lidotāju, ne baletdejotāju. Kad biju vēl pavisam maza, teicu: “Man būs vīrs un divi bērni.” Kā jau Vēzim man pirmajā vietā ir mājas un ģimene, mani bērni. Tas, kas notiek apkārt, man nav tik svarīgi. Taču, ja kādi negludumi ir mājās, tad kreņķi lieli.
— Esat optimiste?
— Pilnībā pārliecināta. Deguns brīžiem noslīd uz leju, bet cel tik augšā! Visiem ir problēmas, bet tāpēc jau tās nedrīkstam uzvelt otram.
VĀRDS, UZVĀRDS: Andžela Briča.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 3. jūlijs, Krāslava.
NODARBOŠANĀS: hip — hop stila deju un līnijdeju pulciņa vadītāja Kurmenes klubā.
IZGLĪTĪBA: vidējā, beigusi Skaistkalnes vidusskolu, iegūta arī pārdevējas kvalifikācija. Patlaban mācās Deju centra kursos Rīgā.
ĢIMENE: vīrs Edgars — SIA “Priede A” direktors, divi bērni: Sindija (13) un Kristaps (15), abi mācās Kurmenes pamatskolā.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: “Tagad mans vaļasprieks ir darbs.
