Bērnu un ģimenes lietu ministrija nolēmusi veicināt tēva lomu ģimenē. Šonedēļ sāk īstenot Eiropas Savienības finansiāli atbalstītu starptautisku projektu “Vīrietis līdztiesīgs, vīrietis atšķirīgs”.
Bērnu un ģimenes lietu ministrija nolēmusi veicināt tēva lomu ģimenē. Šonedēļ sāk īstenot Eiropas Savienības finansiāli atbalstītu starptautisku projektu “Vīrietis līdztiesīgs, vīrietis atšķirīgs”. Tā mērķis ir lauzt dzimumu stereotipus un veicināt tēva lomu ģimenes dzīvē.
Ideja nav slikta, bet vai tas atkal nav kārtējais “papīra projekts”, kura prezentācijā tā ierosinātāji bārsta mūsdienās tik iecienītos svešvārdus — projekts, problēma, kampaņa, misija, vīzija un citus? Taču reāla labuma no visiem šiem pētījumiem, problēmu apzināšanām, analīzēm un plāniem nav. Man tas atgādina veltīgu laika nosišanu un tukšu pļāpāšanu.
Kad būšot apzinātas problēmas, kuras mūsdienās vīrietim traucējot pilnvērtīgi līdzdarboties ģimenē un bērnu aprūpē, rīkošot informatīvas kampaņas, veidošot filmu, organizēšot speciālu vortālu, starptautisku konferenci un seminārus. Gribas jautāt — nu un? Vai šāda kampaņa vai konference mudinās tēvus vairāk rūpēties par saviem bērniem un palīdzēt sievai mājsaimniecībā?
Tiem, kuri gādā par ģimeni un rod laiku būt kopā ar bērniem, šādas kampaņas nav vajadzīgas. Bet ko dara pārējie, kuriem visas šīs aktivitātes it kā būtu domātas? Viņiem ģimenei nav laika vai nu tāpēc, ka daudz strādā, lai to nodrošinātu, vai arī izklaidējas, dzer un nedara neko. Vai tādus tēvus ietekmēs informatīva filma vai starptautiska konference?
Vai vortāli, konferences un semināri var cilvēkā radīt atbildību, mīlestību un vēlmi būt kopā ar bērniem? Tas ir atkarīgs tikai no paša cilvēka, viņa audzināšanas un vērtību sistēmas. Taču par kādu atbildību, mīlestību un rūpēm par ģimeni varam runāt, ja no katrām 100 Latvijā reģistrētajām laulībām 50 tiek šķirtas, 46 procenti bērnu dzimuši nereģistrētā laulībā un tikai 70 procentos gadījumu bērna dzimšanas apliecībā ir minēts tēva vārds?
Jāmaina cilvēku domāšana, taču tas iespējams, tikai mainoties paaudzēm. To varētu saukt par ilglaicīgu projektu, kurā lielākā atbildība jāuzņemas valstij, nodrošinot cilvēkiem apstākļus normālai dzīvei, nevis eksistēšanai un cīņai ar nabadzību. Nespēja tikt galā ar savām problēmām un aizņemtība ir galvenie iemesli, kāpēc rūpes par bērniem nav pirmajā vietā. Un tas zināms arī bez īpašiem pētījumiem.
