Latviešiem kopš sendienām patīk dzīvot viensētās, nevis ciemos. Taču padomju laikā visur veidojās ciemati ar daudzdzīvokļu mājām. Tagad ir pagasti, kur šajās mājās tikai vēji pūš pa izdauzītajiem logiem.
Latviešiem kopš sendienām patīk dzīvot viensētās, nevis ciemos. Taču padomju laikā visur veidojās ciemati ar daudzdzīvokļu mājām. Tagad ir pagasti, kur šajās mājās tikai vēji pūš pa izdauzītajiem logiem. Arī daudzas viensētas nopostītas, saimniekiem dodoties uz pilsētu vai mūžībā.
Tomēr daudzviet pat no pagastu centriem vistālākās viensētas nav iznīdējamas. Aizkraukles rajonā dziļi mežā tajās dzīvo un strādā cilvēki, kuriem tuva zeme un mežs vai arī tās ir viņu senču mājas, kuras pamest neļauj latviskā dzīvesziņa. Šādās sētās katrs koks un taciņa vēsta par dzimtas mūžu ritējumu gan laimīgās, gan pašiem un tautai traģiskās dienās. Viens šādu māju saimnieks, kura dzimta senču viensētā dzīvo jau astotajā paaudzē, tā arī saka: “Mūžam man neapniks dzīvot starp zaļajiem kokiem un staigāt tēvtēvu iemītos ceļus!”.
**
Tik vienkārši un reizē apbrīnojami vientuļajās viensētās dzīvo lauku cilvēki. Pietiek ar svecīti vai petrolejas lampu, lai aizdzītu tumsu. Viņus stiprina daba un pārliecība, ka pašu mājas, kaut meža vidū vai pagasta nomalē, ir vissiltākās, lai arī viņi no dzīves kņadas it kā pagājuši nomaļus. Tā maldīgi šķiet pilsētniekiem, taču viensētniekiem viņu mājas ir pasaules centrā, kur katra diena nes ko jaunu. Nekad jau nevar zināt, kādu pārsteigumu cilvēkam var sagādāt daba.
