Septiņus kilometrus no Zalves pagasta centra, “Kapudruvās”, kuras vietējie sauc par “Kamčatku”, visu savu garo mūžu saimnieko Vilma un Valdis Liesmas. Šīs ir Vilmas kundzes vecāku mājas.
Septiņus kilometrus no Zalves pagasta centra, “Kapudruvās”, kuras vietējie sauc par “Kamčatku”, visu savu garo mūžu saimnieko Vilma un Valdis Liesmas. Šīs ir Vilmas kundzes vecāku mājas.
Pirms daudziem gadiem šajā vietā bija 28 saimniecības, kurās dzīvoja 170 cilvēku. Tagad palikušas tikai divas viensētas — “Kapudruvas” un uz Saukas pagasta pusi aiz meža vēl vienas mājas — “Baloži”.
Cilvēku nevar izraut kā koku
Vilma (jaunības uzvārdā Apiņa) un Valdis Liesmas ir zalvieši, un viņu vecāku mājas bija netālu viena no otras. Valdis, kā pats tagad joko, ienācis “Kapudruvās” iegātņos, jo šajās mājās bija tikai trīs meitas. Valdis noskatījis par sevi desmit gadu jaunāko Vilmu. Abi jau nosvinējuši zelta kāzas, un nākamgad maijā viņiem apritēs 60 kopdzīves gadu.
— Esam no ilgdzīvotāju dzimtām. Lai cik arī dzīvē grūti klājies, badā nekad neesam bijuši, par bērniem rūpējāmies un savu sētu kopjam vēl šodien. Man rit jau 94. gads, taču par veselību nevaru žēloties. Tas varbūt tāpēc, ka neesmu smēķētājs un arī ar šņabīti “nedraudzējos”, — stāsta žirgtais saimnieks.
Vilmas kundze papildina: “Tagad mītam vientuļā viensētā, tomēr nejūtamies kā pasaules malā un neesam aizmirsti. Katru sestdienu un pat biežāk no Ogres atbrauc dēls vai no Salaspils meita, apdara visus lauku un arī mājas darbus, mums ziemā atliek tikai pa māju čubināties. Vasarā, cik spējam, rosāmies dārzā. Te viss pašu stādīts, audzēts. Nevar no tēva mājām tik vienkārši šķirties, cilvēks nav koks, kuru var no zemes izraut un pārstādīt. Arī koks ne vienmēr jaunā vietā iesakņojas, bieži vien nokalst. Kamēr kājas klausa un galva skaidra, paliksim te,” ir pārliecināta “Kapudruvu” saimniece.
Hektārs par kalpošanu ķeizaram
Valda kungs, var teikt, ir Zalves pagasta “Kamčatkas” dzīvā vēsture. Viņš zina par visām dzimtām, kuras te dzīvojušas un aizgājušas nebūtībā vai izklīdušas pasaules plašumos.
Sirmais vīrs stāsta par savu vectēvu, kurš krievu ķeizaram nokalpoja 25 gadus, un par to viņam no Saukas muižas zemes piešķirts viens hektārs zemes. Vēlāk arī pāris hektāru meža. Pārdzīvoti arī abi pasaules kari. Tagad daudzi no Liesmu dzimtas atdusas Galvānu kapsētā. Turpat, kur nezināmā kapā mūžīgo mieru radis arī Jāņa Jaunsudrabiņa tēvs.
Dievs sargāja
— Trauksmaini bija Otrā pasaules kara gadi. Mūsu ģimene bija 1949. gada 25. martā izsūtāmo sarakstā, taču izpildkomitejā strādāja radiniece, kura par to brīdināja. Iebēgām mežā, un tā mūs toreiz neatrada. Dievs mūs pasargāja. Vēlāk strādāju gan mežā, gan biju lauku brigādes brigadieris. Daudz šajos gados piedzīvots, tomēr vislaimīgākais esmu ģimenes dzīvē, — atzīst Valdis Liesma.
Vecāka gadagājuma zalvieši atceras, ka Valdis savulaik padarījis ne tikai lauku un meža darbus, bet arī lopus apkopis. Vilmas kundzes ziņā bijušas mājas rūpes un bērnu audzināšana.
Par vientulību abi Liesmas nesūdzas. Pārdienām pie viņiem atnāk pastniece, arī pensiju atnes. Bērni gan ļoti vēlas, lai vecāki būtu pie viņiem, taču mātes un tēva vēlēšanās dzimto sētu nepamest bērniem ir svēta.
— Mēs tāpat esam tikpat kā kopā. Bieži sazvanāmies. Ja tēvam vai man paliek slikti, vispirms zvanām bērniem, un kaut naktī kāds no viņiem tūlīt ir klāt, — saka Vilmas kundze.
