Pēc 12. novembra numurā “Staburagā” publicētā raksta “Nastu novelt no pleciem nav viegli” bebrēniete Anna vēlējās dalīties pieredzē, kā rīkojusies situācijās, kad vīrietim uznākusi vēlme vicināt dūres.
Pēc 12. novembra numurā “Staburagā” publicētā raksta “Nastu novelt no pleciem nav viegli” bebrēniete Anna vēlējās dalīties pieredzē, kā rīkojusies situācijās, kad vīrietim uznākusi vēlme vicināt dūres.
Annas kundze ilgus gadus dzīvojusi Pļaviņās, tāpēc viņu satrauc rakstā pieminētās sievietes liktenis. Pati tagad ir atraitne, bet dzīve nav bijusi viegla.
— Bija līdzīgs gadījums vīratēva bērēs, kad viens radinieks iesita savai sievai. Es nespēju uz to mierīgi noskatīties un šo vīrieti mazliet “paglaudīju”. Tracī iejaucās citi, un tas cilvēks neuzdrošinājās man sist pretī. Nezinu, kas notiktu, ja viņš sāktu kauties, bet savu nostāju man vajadzēja parādīt. Tā darīt nedrīkst.
Citā radu sanākšanas reizē viņam pavēstīju — ja domā uzvesties kā tajā reizē, tad lai brauc tikai sieva ar bērniem. Šajā ģimenē sieva jau zināja — ja vīrs vakarā nāk mājās dziedādams, tad ar bērniem jābēg prom. Pēc gadījuma bērēs nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās, un arī mazbērniem nebija labāka vectētiņa par viņu.
Arī meitas ģimenē bija līdzīga problēma. Tāpēc varu apgalvot – nekas nemainīsies, ja pašas sievietes neturēsies pretī. Nedrīkst ļaut sevi sist! Katrai šādai situācijai ir savs izskaidrojums. Vispirms gan vajadzētu izrunāties, bet padoties arī nevajag, — stāsta bebrēniete.
