Ikvienam no mums draugu, radinieku vai paziņu lokā ir vismaz viens cilvēks, kurš strādā vai kādreiz ir strādājis ārpus Latvijas robežām.
Ikvienam no mums draugu, radinieku vai paziņu lokā ir vismaz viens cilvēks, kurš strādā vai kādreiz ir strādājis ārpus Latvijas robežām. Dzimtenes nodevēji, pašlabuma tīkotāji un ātras peļņas meklētāji — tie ir tikai daži no spilgtākajiem epitetiem, kādus presē nereti velta cilvēkiem, kuri devušies peļņā ārzemēs.
Svētdienas vakarā LTV 1 programmas informatīvajā raidījumā “De facto” rādīja plašu sižetu par latviešiem, kuri devušies peļņā uz Īriju. Oficiālie dati liecina, ka Īrijā ir 30 000 Latvijas viesstrādnieku, bet neoficiālie — par desmit tūkstošiem vairāk. Jau katrs piektais Īrijas iedzīvotājs ir latvietis. Viņu vidū ir gan cilvēki ar augstāko izglītību, gan neveiksmīgi uzņēmēji, gan tikko vidusskolu absolvējuši jaunieši. Visus vieno kopīgs mērķis — nopelnīt un dzīvot, nevis strādāt un izdzīvot. Īrijā tas ir iespējams, Latvijā — nē. Katram ir savs stāsts, kāpēc nokļuvuši svešā valstī, kāpēc gatavi darīt darbu, kuru vietējie iedzīvotāji par tādu atalgojumu nestrādā. Stāstot, kā nokļuvuši Īrijā, daudzi atzīst, ka sākotnēji braukuši peļņā tikai uz pusgadu vai gadu ar konkrētu mērķi — nopelnīt naudu dzīvokļa iegādei, apmaksāt studijas augstskolā vai iegūt starta kapitālu sava biznesa sākšanai. Strādājot 10, 12 stundu dienā, cilvēki Īrijā nedēļas laikā nopelna tik, cik Latvijā nav spējuši nopelnīt mēneša laikā.
Pārdomas radās, klausoties raidījuma “De facto” nobeigumā citēto Valsts prezidentes Vairas Vīķes — Freibergas, Ministru prezidenta Aigara Kalvīša un Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres svētku uzrunu — viņi smaidot sacīja, ka mājās tiek gaidīti visi, kuri ir svešumā, ka valsts ir gatava uzņemt savus iedzīvotājus atpakaļ bagātākus kā pieredzes ziņā, tā finansiāli. Izklausījās tā, it kā šie cilvēki būtu pametuši valsti, savus bērnus un ģimenes, lai dotos atpūtā, jauki pavadītu laiku ārzemēs, nemaksātu savai valstij nodokļus, un pelnījuši par to nopēlumu. Latvijas valdībai jāizlemj — cienīt savus cilvēkus, ļaujot ar darbu uzturēt ģimeni, audzināt bērnus un godāt arī valsti vai ļaut visam turpināties, kā tas ir tagad, un gaidīt ierodamies pie mums viesstrādniekus no Austrumeiropas valstīm.
Mēs varam laist Daugavā plostiņus ar degošām svecītēm, skandēt savas tautasdziesmas un, tāpat kā mūsu senči, ticēt, ka pienāks labāki laiki, taču sajūta, ka Latvija ir sadalījusies divās daļās, nepamet.
