Politiķiem un ierēdņiem patīk runāt svešvārdos. Iespējams, tā viņi paši sev liekas gudrāki un svarīgāki.
Politiķiem un ierēdņiem patīk runāt svešvārdos. Iespējams, tā viņi paši sev liekas gudrāki un svarīgāki. Viens no tādiem populāriem svešvārdiem ir “integrācija”. Mums ir pat integrācijas lietu ministrs. Svešvārdu vārdnīcā teikts, ka integrācija ir apvienošanās, savstarpēji papildinoties. Es teiktu vienkāršāk — tā ir iedzīvošanās svešā vidē, kurā mīti, sabiedrībā, kurā dzīvo.
Par šo tēmu gribēju uzrakstīt pēc tam, kad vairākos koncertos un teātra izrādēs Aizkrauklē bija gadījies satikt svešzemniekus, kurus tur nu nekādi nebiju cerējusi ieraudzīt. Par to, ka Aizkrauklē amerikāņi būvē lielu rūpnīcu, esam informējuši. Lielajā būvē strādā gan Latvijas cilvēki, gan ārzemnieki — poļi, franči, amerikāņi, austrālieši. Padzīvo un pastrādā te dažus mēnešus, pēc tam viņus nomaina citi. Nav ilgs laiks, lai censtos sadraudzēties ar vietējiem iedzīvotājiem.
Tomēr rūpnīcas “Jeld — Wen” amerikāņu speciālistu vēlme brīvprātīgi iedzīvoties vietējā sabiedrībā patīkami pārsteidz un iepriecina. Kad neatkarīgais teātris “Kabata” no Rīgas Aizkrauklē rādīja iestudējumu “Marlēna Dītriha”, amerikāņi sēdēja pirmajā rindā, vērīgi ieklausījās, kaut neko nesaprata, un aizrautīgi aplaudēja. Arī Ainara Mielava koncertā šie vīri bija klausītāju vidū. Durvju rūpnīcas “Jeld — Wen” vietējie vadītāji stāsta, ka bieži satiekot savus Aizkrauklē nodarbinātos amerikāņu kolēģus Rīgā apmeklējam dažādus muzejus un koncertzāles. Viņiem patīkot latviešu kultūra un tāpēc cenšoties par to uzzināt pēc iespējas vairāk. Mēs nezinām, kā savā valstī izklaidējas vairums amerikāņu, bet varam spriest arī pēc šiem dažiem cilvēkiem.
Protams, ir arī citādi viesstrādnieki. Viņi piektdienu vakaros sapērk veikalos lēto Latvijas aliņu un rīko “tusiņu” viesnīcā vai dodas uz cigarešu dūmos slīgstošo bāru “Klinta”. Kā mēdz teikt, katrs atpūšas, kā vēlas… Tāpat kā ikviens aizkrauklietis.
Var dibināt kaut vairākas integrācijas ministrijas, dot šim nolūkam valsts naudu, bet dažādu tautību un kultūru cilvēkus tas nesaliedēs un no savstarpējiem konfliktiem nepasargās. Jo neviens ar varu neatvilks uz kultūras namā latviešu valodā notiekošu teātra izrādi visu mūžu Latvijā nodzīvojušu krievu, ja viņš pats to nevēlēsies. Iedzīvoties un sadzīvot var tikai brīvprātīgi, un tas jau atkarīgs no katra vietējā un iebraucēja iekšējās kultūras, audzināšanas ģimenē un vēlmes kļūt par savējo arī svešā vidē.
