Rīt koknesietei Valentīnai Puķītei 50 gadu jubileja. To gan vēsta tika pase, pēc viņas dzīvesprieka un darbīguma spriežot, šķiet daudz mazāk. Daudzi koknesieši viņu pazīst ne tikai kā prasmīgu pārdevēju, bet arī čaklu rokdarbnieci.
Rīt koknesietei Valentīnai Puķītei 50 gadu jubileja. To gan vēsta tika pase, pēc viņas dzīvesprieka un darbīguma spriežot, šķiet daudz mazāk. Daudzi koknesieši viņu pazīst ne tikai kā prasmīgu pārdevēju, bet arī čaklu rokdarbnieci.
Reiz dzirdēju par jubilāri sakām: “Zied kā puķīte!”. Nezinu, vai teicēja tobrīd iedomājās, ka Puķīte ir gan Valentīnas uzvārds, gan tā dēvē zemnieku saimniecību “Puķītes”, kuras paspārnē darbojas viņas un meitu veikals “Kabatiņa”.
Nečīkst, bet rīkojas
Kad deviņdesmitajos gados sākās Atmoda, četrdesmitgadniekus dēvēja par zudušo paaudzi. Dažiem šī jauno laiku “diagnoze” iepatikās, jo tā varēja attaisnot savu slinkumu un nekā nedarīšanu. Taču Puķīšu ģimenē bija trīs bērni un čīkstēt nevarēja, jaunajai dzīvei bija jāpielāgojas. 90. gadu sākumā viņi nodibināja zemnieku saimniecību “Puķītes”, kura sniedza transporta pakalpojumus. Tas gan bija vīra ziņā. Taču pirms septiņiem gadiem bijusī pedagoģiskās skolas absolvente, kura savulaik bija gan mācījusi darbmācību, gan strādājusi par darbvedi, kļuva par pārdevēju pati savā dzijas veikaliņā “Kabatiņa”. Drīz vien nelielajā būdiņā tirgus laukumā kļuva par šauru un veikalam rada mājvietu Blaumaņa ielā 18.
Palīdz bērni
Ieejot tagadējā “Kabatiņā”, šķiet, ka arī tai drīz būs jāmeklē plašākas telpas — te ņirb un viz visdažādākie ikdienā nepieciešamie sīkumi. Ir dzija, vilnas izstrādājumi, parfimērija, veļa, arī sudraba izstrādājumi. Lai pastāvētu, vajadzējis krietni paplašināt preču sortimentu.
Sievietēm rokdarbniecēm “Kabatiņa” ir īsta paradīze. Dzijas kamoliņi rindām vien. Veikala īpašniece secinājusi, ka vislielākais pieprasījums ir pēc pārbaudītām vērtībām — lauku dzijas. Īpaši laba tā ir uzņēmumam “Limbažu tīne”. Šis uzņēmums piedāvā arī pledus, pončo, galdautus, gultas pārklājus. Nule sācis ražot arī linu izstrādājumus.
Valentīna saka: “Bez bērnu palīdzības un atbalsta (visiem trijiem ir augstākā izglītība) būtu grūti iztikt.”. Meitas Arita un Liena, kuras apguvušas grāmatvedes specialitāti, palīdz veikalā, savukārt dēls, kurš nesen sācis strādāt nekustamo īpašumu aģentūrā Rīgā, sagādā preces.
Kā kurpnieks bez kurpēm
Valentīnai adīšanas prieks mantots no mātes, Tautas daiļamata meistares. Viņa to savukārt nodevusi meitām. “Kabatiņai” īpašu šarmu piešķir viņu adījumi. Tiesa, tos gan ātri izpērk. Pieaugošās dārdzības dēļ adījumus gan pārdot nav vērts — iznāk atdod par pusvelti. Kad vaicāju, vai Valentīna tērpjas tikai savos adījumos, viņa atsmej, ka šis nu ir tāds pats gadījums kā teicienā par kurpnieku, kurš pats staigā basām kājām. Parasti “Kabatiņas” īpašniece iesāk vairākus adījumus uzreiz — kad viens apnīk, ķeras pie nākamā. Viņai nepatīk adīt mazas lietas. Skatoties kādu filmu televīzijā, viņa nenašķojas ar kārumiem, bet ada. Un, ja vēl gadās lielāks gabals ar vienkāršu rakstu, valdziņi kārtojas ierindā kā kareivji.
“Nu kā tev var nebūt naudas?”
Kādā intervijā lasīts par uzņēmēju, kura kategoriski iebilda strādāt kopā ar radiem un draugiem. Valentīna pilnīgi piekrīt šai kundzei un arī citiem ieteiktu — nekad neiesaistiet biznesā savus radus un draugus. Viņai šajā jomā ir rūgta pieredze. Diemžēl nauda spēj samaitāt pat visdraudzīgākās attiecības.
Dažkārt cilvēkiem rodas iespaids: ja ir savs uzņēmums, tad nauda aug kokā. Grūtumu jau neviens neredz. Reiz kāda kundze, kura lūgusi aizdot naudu, tā arī teikusi: “Nu kā tev var nebūt naudas?”.
“18. novembri vienmēr svinēšu!”
Valentīnas dzimšanas diena ir zīmīgā datumā — Latvijas valsts dzimšanas dienā. Gandrīz 50 gadu šis datums kā svētku diena bija izsvītrots no visiem kalendāriem, bet ne no cilvēku atmiņas.
Savulaik Valentīna vienā no mūsu rajona skolām strādāja par darbvedi. Tuvākie kolēģi viņu bija apsveikuši dzimšanas dienā un pie kafijas galda draudzīgi tērzējuši. Pēkšņi kabinetā iedrāzusies “vēsturniece” un dusmās iesaukusies: “Kas tad te par svētku svinēšanu?”.Viņa bijusi pārliecināta, ka nelielais pulciņš kolēģu atminas Latvijas vēsturi. Valentīna atbildējusi: “Jūs — kā gribat, bet es 18. novembri vienmēr svinēju un svinēšu!”. Svinības būs arī tagad, bet lielākas decembrī kopā ar vīru, kuram arī šogad apaļa jubileja. Valentīnas sapņu dāvana nav ne dārglietas, ne ceļojums, ne ekskluzīva automašīna. Pēc neilga pārdomu brīža viņa teic: “Bet man taču viss ir, vajadzīga tikai veselība!”.
