Virs Bebriem 1948. gada 30. aprīlī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. To uzvilka domubiedri – Imants Ēriksons un Kārlis Sarkanis.
Virs Bebriem 1948. gada 30. aprīlī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. To uzvilka domubiedri –– Imants Ēriksons un Kārlis Sarkanis. Abi tolaik mācījās Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā. Karoga dēļ Ēriksona kungs desmit gadu pavadīja ogļraktuvēs Vorkutā. Taču viņš pārliecināts, ka toreiz rīkojies pareizi.
“Staburaga” redakcijā ienāca sirms vīrs. “Visu mūžu esmu nodzīvojis ar X cilvēku aiz muguras,” viņš teica un nolika uz galda prāvu dokumentu kaudzīti krievu valodā. Tā bija politieslodzītā lieta –– dokumenti, kuri liecina par čekistu pastrādātajām nelietībām. “Pirms dažiem gadiem “Staburagā” bija publicēta intervija ar bebrēnieti Arvīdu Grantiņu, kurš stāstīja, ka savlaik Bebros uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs un ka daudzi jaunieši pēc tam pratināti,” viņš teica. “Es biju viens no tiem, kurš tanī tumšajā 1948. gada 30. aprīļa vakarā šo karogu uzvilka. Pēc tam daudz kas pārdzīvots –– pratināšana čekas pagrabos “stūra mājā”, Centrālcietums, izsūtījums uz Vorkutas ogļraktuvēm. Taču visvairāk sāp, ka tajos baisajos laikos ne mirkli nevarēji būt drošs, vai tevi čekistiem nenodos labākais draugs, ar kuru kopā darīts darbs un dalīts pat maizes rieciens.”
Izjauc tēva kāzas
–– Kāpēc uz redakciju atnācāt tikai tagad?
–– Nespēju vairs klusēt. Vēlos izstāstīt, kas šajā laikā notika Bebros un kā čekisti izrīkojās ar tiem, kuri centās turēt godā Latvijas brīvvalstij svētas lietas.
Negatīva attieksme pret sarkanajiem man pirmo reizi radās, kad es –– tolaik desmitgadīgs zēns –– 1940. gadā redzēju, kā sarkanarmieši gandrīz izjauca mana tēva kāzas. Mana māte bija mirusi, un tēvs laulājās otro reizi. Tikko bijām atbraukuši no baznīcas un izkāpuši no smagās automašīnas, kad sētā iebrauca neliela mašīna ar sarkanarmiešiem. “Poļitruks” ar naganu rokā izkāpa un saimnieka balsī vaicāja, kas te notiek. Tikai pēc garas izskaidrošanās un pacienāšanas ar stiprāku dzērienu viņš aizbrauca. Taču svinības bija izjauktas, un nepatīkamās izjūtas neizgaisa. Arī vēlāk, sākoties Otrajam pasaules karam, atceros, kā ne reizi vien nesaprotamu iemeslu dēļ sarkanās armijas karavīri draudēja nogalināt tēvu.
Veido organizāciju
Kara gados neklājās viegli, bija daudz kas jāpārdzīvo. Pēc kara mēs, Taurupes apkārtnes jaunieši, jau lielākoties Vecbebru tehnikuma audzēkņi, nolēmām dibināt savu organizāciju, lai cīnītos pret katru okupantu. Organizācijas dibināšanas dokumentus ievietojām pudelē, kuru aprakām slepenā vietā. Diemžēl tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, vietu, kur aprakām šo pudeli, vairs nespējām atrast. Mums bija labi pārdomāta konspirācijas sistēma –– katrs personīgi pazina tikai dažus biedrus, lai iekrišanas gadījumā nespētu pastāstīt par citiem. Mūsu mērķis bija meklēt uzticamus biedrus un vākt ieročus, lai īstajā brīdī varētu sākt reālu darbību.
Krāj ieročus
–– Ieroči bija tik viegli iegūstami?
–– Pēc kara bija ļoti daudz vietu, kur varēja iegūt ieročus, munīciju un sprāgstvielas, kaut vai vecās kara laika munīcijas noliktavas, kuras tā pa īstam neviens kādu laiku nesargāja. Laiks bija ļoti sauss, tāpēc atradumus glabāju mežā, bedrēs un zem celmiem. Daļu munīcijas biju paslēpis arī zem klēts grīdas. Visu laiku, kamēr biju arestēts, baiļojos, ka to neatrod mani jaunākie brāļi, kuri varētu savainoties. Tikai vēlāk, pēc daudziem gadiem, viņi atklāja, ka zem klēts glabātos granātu detonatorus tomēr atraduši un uzspridzinājuši. Tomēr viņiem paveicies, un nekas ļauns nav noticis.
Noskata garāko egli
–– Kad izlēmāt Bebros uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu?
–– Šī doma 1948. gada februārī radās Kārlim Sarkanim, lai vismaz kaut kā parādītu, ka nav aizmirstas Latvijas brīvvalsts vērtības un sapnis par savu valsti joprojām ir dzīvs. Sākotnēji to plānojām paveikt divatā. Bijām noskatījuši Brencēnu kalnā, kuru dēvēja par Mežaparku, visgarāko egli. Pēc karoga uzvilkšanas egles apkārtni bijām nolēmuši mīnēt, lai čekistiem tik viegli karogu neizdotos noņemt.
Taču Kārlis pēdējā brīdī paziņoja, ka pacelt karogu palīdzēs vēl viens viņa draugs ––Aleksandrs Ozols. Es biju pret to, lai vēl kādam atklātu, ka ir savākts prāvs daudzums ieroču, tāpēc nolēmām mīnēšanu tikai imitēt.
–– Kā izpaudās imitēšana?
–– Bija jau satumsis, kad sapulcējāmies norunātajā vietā. Karogu uzvilkām itin veikli. Izvietojām arī stieples, lai domātu, ka apkārtne mīnēta. Atceļā pamanījām autobusiņu, kurš no Kokneses uz Vecbebriem ik vakaru veda cilvēkus. Pēkšņi Kārlis aicināja iet satikt paziņas, kuriem ar šo autobusiņu bija jāatbrauc. Es biju pret to, lai neviens nezinātu, ka tovakar esam bijuši kopā. Taču Kārlis un Aleksandrs aizgāja. Vēlāk izrādījās, ka viena no meitenēm, ar kuru tovakar abi satikās, darbojās čekistu pusē…
1. maija rītā karogs vēl plīvoja, un es braucu mājās. Vēlāk stāstīja, ka mūsu izlikto mīnu imitācijas dēļ eglei baidījušies tuvoties. Šāvuši pa to, taču noņemt karogu izdevies tikai ap diviem pēcpusdienā.
Nepabeigtā konsultācija
–– Vai tehnikumu izdevās pabeigt?
–– Nē. Visa vasara pagāja šķietami mierīgi. Taču uz rudens pusi jau dzirdēju baumas, ka čekisti karoga vilcējiem esot uz pēdām. Mūs, Vecbebru tehnikuma audzēkņus, nosūtīja praksē, un manā grupā bija kāds mazpazīstams puisis — mans X cilvēks, kurš vēlāk izrādījās saistīts ar Valsts drošības dienestu. Iespējams, tolaik čekisti mūs jau bija atklājuši, taču, lai apcietinātu visus organizācijas biedrus, pagaidām vēl nearestēja. Kopā strādājām, atpūtāmies, taču visu laiku bija sajūta, ka mani nepārtraukti novēro.
Prakse beidzās. Atgriezāmies tehnikumā, lai kārtotu valsts eksāmenus. Taču vienlaikus ar eksāmeniem sākās arī aresti. Apcietināja Kārli Sarkani, citus organizācijas biedrus. Arī mani pēc dažām dienām arestēja. Bija konsultācija pirms kārtējā eksāmena. Pēkšņi klasē ienāca mans X cilvēks un aicināja skolotāju gaitenī. Pēc mirkļa mūs — vairākus jauniešus — gaitenī jau gaidīja sarkanarmieši ar šautenēm.
Pratina pagastmājā
–– Kurp jūs aizveda?
–– Bebru izpildkomitejas ēkā mūs jau pirmajā naktī pratināja. Jautāja nepārtraukti divas stundas pēc kārtas. Es, protams, visu noliedzu. Čekistam beidzot apnika, un viņš piedraudēja, ka tūlīt sameklēšot cilvēku, kurš man “atvērs muti”. Telpā man aiz muguras ieveda vēl kādu. Pēc balss pazinu — Kārli Sarkani. Viņš drūmā balsī pateica tikai vienu frāzi: “Nav ko liegties. Viņiem viss zināms.” Man vairs nebija ko teikt. Nācās vien parakstīt nopratināšanas protokolu.
Pēc tam mūs aizveda uz čeku Ogrē. Pratināja katru nakti,bet pa dienu turēja šaurā patrepē. Pa trepēm augu dienu staigāja. Kad mani Ogrē pēdējo reizi veda pa ielu uz pratināšanu, ceļa malā stāvēja tēvs. Viņš neko neteica, tikai noraudzījās man pakaļ. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Nākamajā dienā mūs pārveda uz “stūra mājas” pagrabiem Rīgā.
“Dēls, mēs visi tādi esam”
–– Pratināšana turpinājās?
–– Viss sākās no jauna. Mani sākumā turēja vieninieku kamerā. Tā bija trīs soļus plata un sešus gara. Mokošs klusums, tikai aiz sienas pilēja ūdens. Tā bija briesmīga sajūta. Zuda laika izjūta. Durvis atvērās. Turpat koridorā mani izģērba, drēbes pārbaudīja un atdeva tikai bikses un kreklu. Tām gan vairs nebija ne siksnas, ne pogu. Kāds čekists nogrieza palaga strēmelīti, ar ko sasiet bikses. Pa kāpnēm lejup veda vēl dziļākā pagrabā. Pie 14. kameras durvīm apstājāmies. Tās atvērās, un es sastingu no redzētā. Nelielā telpā bija ieslodzīti 36 cilvēki. Visi sviedriem klāti, un valdīja nāves klusums. Spēru soli pāri slieksnim un nevarēju vairs nostāvēt. Kāds Latvijas armijas virsnieks, kurš arī bija ieslodzīts tajā kamerā, teica: “Dēls, mēs visi tādi esam. Tu neesi pirmais un nebūsi pēdējais, kurš, ienākot šajā telpā, saļimst uz “parašas” turpat pie durvīm.” Viņam bija taisnība. Stūra mājas pagrabā pārdzīvoto nav iespējams vārdos izstāstīt.
Pēc vairākām nedēļām pārveda uz Centrālcietumu. Atkal vieninieku kamera, tikai šoreiz tajā turēja sešus ieslodzītos. Mūs nepārtraukti veda uz pratināšanu. Tikai tad, kad lieta bija pabeigta, pārveda uz kameru, kurā bija 130 līdz 140 ieslodzīto. 1950. gada janvārī gaitenī starp kamerām saveda milzīgas grēdas silto drēbju. Tās nebija jaunas. Varēja redzēt, ka, tajās ģērbts, nomocīts ne viens vien cilvēks. Taču nācās vien meklēt augumam atbilstošāko un saģērbties, lai lopu vagonos brauktu uz Sibīriju. Ceļā pavadījām vairāk nekā mēnesi.
–– Vai bija arī tiesa?
–– Nē. Pirms izsūtīšanas mums vienkārši nolasīja spriedumu. Man piesprieda desmit gadu, Kārlim Sarkanim –– 25. Arī citiem piesprieda daudzus gadus ieslodzījumā.
Invalīdam nemaksā
–– Kur pavadījāt ieslodzījuma laiku?
–– Strādāju ogļraktuvēs Vorkutā. Sākumā dzīvojām barakā. Vēlāk no darba brīvajā laikā cēlām mājas, kurās pašiem mitināties. Pēc Staļina nāves sāka atkārtoti izskatīt ieslodzīto lietas. Bija tādi, kurus atbrīvoja, bet mūs nē. Šahtā notika nelaimes gadījums, un es zaudēju daļu labās rokas pirkstu. Mūs, invalīdus, pārvietoja uz vieglāka režīma nometni Intā. Tolaik man bija tikai 25 gadi. Strādāju krāsotāju brigādē. Citi pelnīja labi, taču man kā invalīdam, kaut strādāju tikpat, maksāja tikai nieka grašus. Taču arī man gribējās ēst. Mēģināju iebilst un negāju uz darbu. Izsauca pie nometnes priekšnieka, un es paskaidroju, ka labprāt strādātu, ja vien maksātu tāpat kā citiem. Vienojāmies, ka iešu strādāt šahtā. Diemžēl priekšniecība pamanīja, ka man rokai trūkst pirkstu. Labi, ka izdevās šo incidentu noklusēt un mani neaizsūtīja citviet.
Otrais etaps
–– Kad izdevās atgriezties Latvijā?
–– 1956. gada 18. novembrī mani izsauca nometnes specdaļas priekšnieks un paziņoja, ka būs jābrauc uz Rīgu pārskatīt lietu. Tā atkal nokļuvu čekas pagrabos. Šoreiz gan uz neilgu laiku, jo jau pēc desmit dienām mani pa “stūra mājas” mazajām durvīm izlaida brīvībā. Taču tajā mirklī beidzās tikai pirmais soda etaps. Sākās dzīve, kurā ik solī aiz muguras jutu X cilvēka skatienu.
–– Vai zināt, kuri cilvēki jūs nodeva un visu dzīvi uzmanīja?
–– Protams. Daži no viņiem jau miruši, daži vēl dzīvi. Taču nevēlos viņus saukt vārdā un dēvēt par nodevējiem. Par vainīgu drīkst atzīt tikai tiesa. Es neesmu soģis.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Imants Ēriksons.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1930. gada 29. maijs, Taurupe.
IZGLĪTĪBA: Vecbebru tehnikumā apguvis biškopības un dārzkopības specialitāti.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: precējies. Ir divi bērni, četri mazbērni, viens mazmazbērns.
VAĻASPRIEKS: darbs dārzā.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
