Mūsu mazajā Latvijā septembra sākums jau nozīmē rudeni, taču Grieķijā vasara vēl rit pilnā sparā. Jauktais koris ”Aizkraukle” izvēlējās apskatīt tālas siltas zemes.
Mūsu mazajā Latvijā septembra sākums jau nozīmē rudeni, taču Grieķijā vasara vēl rit pilnā sparā. Jauktais koris “Aizkraukle” izvēlējās apskatīt tālas siltas zemes. Šoreiz tas nebija koncertbrauciens, bet vienkārši atpūta.
Varavīksne ūdenskritumā
Brauciens bija garš — no 9. līdz 26. septembrim. Tas sākās ar naktīm ērtā autobusā, un pirmā skaistā vieta, kuru apskatījām, bija Edesas ūdenskritumi Grieķijā. Saulainajā dienā virs daudzajiem ūdenskritumiem veidojās varavīksne. Lai gan ūdenskritumi daļēji izveidoti mākslīgi, tas nemazināja prieku par skaisto Ēdenes dārzam līdzīgo skatu.
Apskatījām Meteoras klosteri, kurā sievietes ielaiž tikai ar gariem svārkiem. Jānosedz gan dziļi dekoltē, gan mini, tur izsniedz speciālus svārkus un šalles, kuras aplikt ap pleciem.
Kūpošais autobuss
Tālāk devāmies ceļā ar prāmi uz Santorīni salu. Brauciena laikā guvām pirmos saules apdegumus, jo Grieķijā saule ir “ar zobiem”. Cerējām salā vērot saulrietu, taču tas neizdevās, jo sauli rieta laikā aizsedza mākoņi.
Santorīni salā sākās nedienas ar autobusu. Kūpēdams tas lēni brauca pa lielo maģistrāli, līdz policija ieteica no tās nobraukt. Pa vietējās nozīmes brauktuvēm turpinājām ceļu uz kempingu. Redzējām mazus Grieķijas ciematiņus, kuru iedzīvotāji bija izbrīnīti par tādu lielu un kūpošu divstāvu autobusu.
Aizas malā
Salā ekskursijas turpinājām divos grieķu autobusos. Viens no grieķu autovadītājiem, ne vārda nesaprazdams angliski, pilnībā ignorēja mūsu ekskursijas vadītāja ieteikumus un arī mūsu piedāvāto maršruta karti. Kaut kā tomēr vienmēr nokļuvām vajadzīgajā vietā.
Knosas pils ar savu varenību un skaistumu daudziem palika atmiņā.
Brīnišķīgs, bet arī grūts bija pārgājiens pa Samarijas aizu visas dienas garumā. Laimīgi un noguruši visi atgriezāmies kempingā. Aiza ir ļoti dziļa, taka pa to ir 16 kilometru gara. Ekskursantiem tur ir aizliegts skaļi trokšņot, lai nesāktos akmens nogruvumi.
Mašīnām par šauru
Nakts braucienā prāmis mūs aizveda uz Sūnijas zemesragu. Nākamajā apmešanās vietā atbrauca arī gaidītais autobuss no Latvijas. Sūnijas zemesragā vērojām neaizmirstamu saulrietu. Skaistuma ietekmē kāda meitene no kora atstāja skatu vietā savu somiņu ar svarīgiem dokumentiem, taču, pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, viss beidzās laimīgi.
Vērienīgs apskates objekts bija Mikēnu kapenes. Apbrīnas vērta arī klints, kura līdzinās Gibraltāram. Tajā iebūvēta Monemvasijas pilsēta. Vienīgais transportlīdzeklis pilsētā ir mūļi, jo pa šaurajiem vārtiem neviena mašīna iebraukt nevar. Monemvasija ir mierīga, klusa pilsētiņa ar šaurām ieliņām un suvenīru veikaliņiem.
Visās pilsētās Grieķijā ir pārsvarā baltas mājiņas, iegrimušas košās ziedu kupenās. Neierasti bija Atēnās satiktie suņu bari, kuri brīvi klaiņoja pa visu pilsētu. Vietējie iedzīvotāji viņus pabaro, un neviens suņus netraucē.
Guļvieta zem apelsīnkokiem
Visu ceļojuma laiku naktis pavadījām kempingos teltīs. Laiks bija silts — ap plus 40 grādu, un lietus lija tikai vienu reizi. Nākamajā dienā atkal bija sauss un karsts, varējām iet uz pludmali peldēties. Kempingos bieži iebraucām tikai tumsā, un no rīta izrādījās, ka esam gulējuši zem apelsīnkokiem, kuri pilni zaļiem apelsīniem. Apkārt bija arī eikalipti un olīvkoki.
Dziedot uz mājām
Mājās pārbraucām nosauļojušies, izpeldējušies, saviļņoti un apmierināti. Bijām saliedēti un draudzīgi. Brauciena laikā neaizmirsām arī jubilārus. Sveicām viņus ar dāvanām un dziesmām. Jubilāriem bija jādejo grieķu tradicionālā deja — sirtaki. Kas gan būtu kora brauciens bez dziesmām? Protams, dziedājām autobusā un visās iespējamajās vietās.
Par ekskursijas iespaidiem stāstīja kora “Aizkraukle” dziedātāja Līga Mutjanko.
