Vēl nedēļu Īpašo uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā konkursam var pieteikties sabiedriskās organizācijas, kuras uzņemtos izdalīt baltmaizi Latvijas trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Vēl nedēļu Īpašo uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā konkursam var pieteikties sabiedriskās organizācijas, kuras uzņemtos izdalīt baltmaizi Latvijas trūcīgajiem iedzīvotājiem. Izsludinātais konkurss gan nav īsti korekts, jo Ministru kabinets vēl nemaz nav izstrādājis noteikumus, kam maizi dos un kā to dalīs.
Manuprāt, šī trūcīgo cilvēku Eiropas Savienības atbalsta programma Latvijā ir sasteigta un nepārdomāta. Šķiet, to steidz ieviest tikai tāpēc, lai ievilktu ķeksīti to darbu sarakstā, ko no mums prasa Eiropas Savienība. Pašreizējā iecere atgādina cēlu, bet nerealizējamu žestu.
Domstarpības radušās ne tikai saistībā ar konkursu. Labklājības ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nespēj vienoties par valsts trūcīgo iedzīvotāju skaitu. Katrai ministrijai savi cipari, bet vienota trūcīgo personu reģistra nav. Izrādās, šādu reģistru nemaz nedrīkst veidot, jo fizisko personu datus aizsargā likums. To apjautuši, ministriju speciālisti atzīst, ka pašvaldības pašas vislabāk zina, kam palīdzība vajadzīga visvairāk.
Par baltmaizes dalīšanu dzirdēts vairākkārt, taču joprojām nav skaidrs, kā baltmaizes kukulīti saņems nomaļākā pagasta trūcīgie iedzīvotāji un vai maizīti viņiem piegādās katru dienu vai retāk. Baltmaizes kravu no Rīgas līdz Aizkraukles rajona centram var atvest pāris stundu laikā. Bet ko tālāk? Neviena sabiedriskā organizācija nav tik labi nodrošināta ar transportu, lai vienas dienas laikā maizi nogādātu visu pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, kur nu vēl katram trūcīgajam mājās. Tad jau būtu jāizveido tāda piegādes sistēma, kāda šobrīd darbojas, piemēram, pastam.
Paies vismaz pāris dienu, kamēr maizi no rajona centra nogādās pagastos un tālāk cilvēkiem. Taču maize ir produkts, kuru ilgi saglabāt svaigu grūti. Un, ņemot vērā, ka tās cepšanai domāts izmantot zemākas kvalitātes miltus, pēc dienām trijām to varēs tikai izbarot lopiem vai, kā saka, “naglas sienā dzīt”.
Izskanējis arī viedoklis, ka cilvēkiem pēc maizes tās dalīšanas vietās būs jāierodas pašiem. Tad puse kukulīšu noteikti tā arī sakaltīs, jo diez vai vērts brist dubļus vairākus kilometrus viena klaipiņa dēļ.
Ja jau Latvijā grib palīdzēt trūcīgajiem, varētu izvēlēties produktus, kuri ģimenēm vairāk noderīgi un arī ilgāk glabājami, piemēram, cukuru, putraimus, miltus, makaronus.
