Regīnu Ivbuli jau kopš bērnības sajūsmināja mežs. Viņas darbs un vaļasprieks ir cieši saistīti, un kā īstai mežsardzei viņai jābūt arī medniecei.
Regīnu Ivbuli jau kopš bērnības sajūsmināja mežs. Viņas darbs un vaļasprieks ir cieši saistīti, un kā īstai mežsardzei viņai jābūt arī medniecei.
Regīna Ivbule piekto gadu ir Pļaviņu kokaudzētavas vadītāja, bet 27 gadus strādāja par mežsardzi Sēlpilī un kādu laiku vadīja arī mežizstrādi. “Mans priekšnieks teica: “Slikts tas mežsargs, kurš nav mednieks!”. Nu negribējās man būt sliktai mežsardzei, tāpēc arī ieguvu mednieces apliecību,” saka Regīnas kundze. “Mans darba pienākums bija arī pavadīt kolektīvus medībās, un es pamazām apguvu visu ar šo jomu saistīto, nokārtoju eksāmenu mednieka apliecības saņemšanai. Ieroča lietošanas atļauju ieguvu tikai 1992. gadā.”
Sieviete stāsta, ka lielajā ģimenē, kurā viņa augusi, pārējie esot medicīnas darbinieki, un arī abas viņas meitas meža lietas neaizrauj. “Laikam jau manī šī mīlestība ir debesu dāvana, ne no citiem iedzimta,” saka Regīnas kundze. “Bērnībā mājinieki “bīdīja” mani uz rešisoriem, bet tēvs reiz ieminējās: “Ar taviem apgriezieniem labs mežinieks izdotos.” Ar to arī pietika, lai es šai domai pieķertos. Tik ilgus gadus nebūtu šajā jomā nostrādājusi, ja mežs mani nesaistītu.”
Regīnas kundze atklāj, ka ar īpašām trofejām lepoties nevar — nomedītas vien dažas pīlītes un buciņi, bet jau gadu medībās vispār nav bijusi. Neiznāk laika. “Velk gan,” saka viņa. “Mums bija ļoti labs kolektīvs, pietrūkst tās vienotības izjūtas un asprātību, kuru dēļ vien ir vērts kopā ar vīriem doties medībās. “
Arī mednieku stāstu daudz dzirdēts, un Regīnas kundze zina, ka tie nav izdomājumi, bet gan patiesi notikumi. Sēlpilī bija kāds vīrs, kurš sliktās redzes dēļ medībās vienmēr kaut kur aizklīda, un pārējiem viņš bija ilgi jāmeklē. Ar viņu allaž smieklīgas situācijas gadījās, taču viņš pats visu uztvēra ar smaidu un prata pavērst tā, ka citi ļaunu prātu neturēja.
“Nekā ļauna medībās nesaskatu, vēl jo vairāk, ja tās ir cilvēka sirdslieta vai ar to saistīta profesija,” saka Regīna Ivbule. “Medniekam nav goda lieta — nodarīt ļaunu dabai, un īsts mednieks to vienmēr ievēro. Es nerunāju par malumedniekiem. Nebūtu mednieku, dabā rastos daudz problēmu. Aļņi noēd jauno kociņu stādījumus, savairojas vilki. Nav labi, ja kāda populācija savairojas un gūst virsroku pār citu. Otra lieta ir darbs, ko mednieki veic, audzējot un barojot zvēriņus. Dziļās ziemās ar zirgu esam veduši meža dzīvniekiem barību, tīrījuši stigas.”
Kā vīri vērtē sievieti mednieci? “Nievājošu attieksmi neesmu izjutusi, bet ar humoru teiktas frāzes, ka sieviete nesot nelaimi, gan nācies dzirdēt,” saka Regīnas kundze. “Es zinu, ka vīrieši ir azartiskāki mednieki nekā sievietes. mums tā vairāk ir izklaide — pastaigāt pa mežu, paklausīties mednieku stāstus. Starp citu, vīrieši ir arī labāki pavāri, aknu cepšanā jau noteikti.
Ar mežu saistītie cilvēki ir ļoti vienoti un sirsnīgi, viņu vidū valda vienlīdzība. Viņi vairāk nekā pārējie dzīvo saskaņā ar sevi un dabu un līdz ar to ir labi arī pret citiem.
