Mednieki joko, ka ar sievieti medībās esot tāpat kā ar sievieti uz kuģa.
Mednieki joko, ka ar sievieti medībās esot tāpat kā ar sievieti uz kuģa. Nelaimi vien nesot. Tomēr mūsdienu sievietes izcīnījušas vietu arī šajā vaļaspriekā, kurš sākotnēji uzskatīts un arī šodien dažam šķiet īsti vīrišķīgs. Katrai savs iemesls un pārliecība, kādēļ sievietes tomēr ar ieroci rokās stājas līdzās vīriem, un viņām nereti izdodas mainīt stereotipu, ka sieviete var būt tikai veiksmīga vīriešu siržu medniece.
Mazliet no vēstures
Cilvēks vienmēr ir bijis mednieks, taču pasaules attīstības gaitā medības kļūst par īpašu nodarbi, kura katram nav aizsniedzama. Labākie mednieki top par karavīriem, cilšu vecākajiem un savas sabiedriskās pozīcijas nostiprina ar medību privilēģijām.
Senajā Ēģiptē, Asīrijā un citur medības kļūst par pašapliecināšanās veidu. Grieķijā un Romā šī nodarbe ir fizisko un garīgo spēju attīstīšanas un karavīra drosmes izkopšanas veids. Franku ķēniņš Dagobers 7. gadsimtā izdod Meža likumu, ar kuru medību tiesības saglabā tikai dižciltīgajiem. Savukārt 1016. gadā ķēniņš Knuts Anglijā izdod savu Medību likumu, ļaujot katru par nelikumīgām medībām ķēniņa mežā sodīt ar nāvi.
Gadsimtiem ilga medību vēsture ir arī Latvijā. Akmens laikmetā medības ir viens no galvenajiem eksistences līdzekļu iegūšanas veidiem. Kad par cilvēku galveno nodarbošanos kļūst zemkopība, medniecība joprojām zemniekiem ir nozīmīga. Viduslaikos, kad Latvijas teritorijā ienāk svešzemju iekarotāji, medniecība kalpo kā sabiedrības attiecību kārtošanas veids, piemēram, 11. gadsimtā baltu ciltis krievu kņaziem nodevas maksāja zvērādās. Vēlākajos gados zemniekiem medniekiem, kuri grib precēt muižas meitu, par izredzēto jāmaksā vairākas caunu ādas.
Arī Latvijā savulaik medniecība uzskatīta tikai par aristokrātu nodarbi. 1570. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers, piedraudot ar miesassodiem, zemniekiem aizliedz medīt aļņus, mežacūkas un stirnas. Atļauts medīt vilkus, lūšus un lāčus, bet ādas jānodod muižniekiem. Zviedru laikos Vidzemē ievieš likumus, kuri nosaka: muižā var būt tikai divi mednieki — mežsargi. Zemniekiem atļauj medīt tikai putnus, sīkos dzīvniekus un plēsējus. Pat baznīcai bijusi teikšana — 19. gadsimta sākumā dažās Ziemeļvidzemes baznīcu draudzēs noteikts, ka par laulībām jāmaksā ar “pāris šautiem putniem”.
Tikai vīriešiem
Medības sakotnēji atzītas par vīriešu privilēģiju — senatnē vīrieši gāja medībās, bet sievietes vāca zālītes un sēklas, gatavoja ēdienu. Sievietes, cīnoties par līdztiesību, apguvušas arī šo vīrišķīgo vaļasprieku. Vēstures fakti liecina, ka jau muižniecības periodā sievietes ņēma līdzi medībās, taču viņām bija uzticēta novērotāju loma un iespēja vien tīksmināties par vīru sasniegumiem, drosmi un prasmi rīkoties ar ieročiem.
Par šī vīrišķīgā vaļasprieka cienīgu sieviete atzīta jau mītiskajā pasaulē. Medību dievietes lielākoties ir tieši sievietes. Sengrieķu mitoloģijā medību dieviete ir Artemīda — Apolona dvīņumāsa, romiešu mitoloģijā medību un mēness dieviete ir Diāna, zemaišu cilts medību dieviete ir Medeina.
Drosmīgo netrūkst
Laiki mainījušies, un līdzās vīriem medniekiem stājas arī sievas, lai pašas iegūtu medījumu. Daudzām izdodas pierādīt, ka viņas nav sliktākas šāvējas, piemēram, Roņu salā 1966. gadā dzīvo pirmā zināmā roņu medniece Asta Ukskaska.
Drosminieču netrūkst arī pašu mājās. Aizkraukles virsmežniecības medību inženieris Vitolds Rozītis stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad sieviete medībās pārsteigusi pat vienu otru rūdītu vīru un paveikusi lietas, kuras ne katrs spēj. Tomēr ir arī brīži, kad vīriem atliek vien pasmaidīt…
Cik daudz Aizkraukles rajona sieviešu regulāri dodas medībās? “Viņu nav daudz,” atzīst Rozīša kungs. 56 Aizkraukles rajona mednieku formējumos — kolektīvos un medību iecirkņos — ir 967 aktīvie mednieki. No šī skaita 31 ir daiļā dzimuma pārstāve. Lielākā daļa no viņām mednieces apliecību saņēmušas, lai piedalītos medībās kā dzinējas.
Daudz mazāk ir sieviešu, kuras var dēvēt par pilntiesīgām medniecēm, jo viņām ir arī ierocis un tā lietošanas atļauja. Aizkraukles rajona policijas pārvaldes atļauju sistēmas galvenais speciālists Edgars Dzerkalis atklāj, ka atļauja izsniegta 14 sievietēm — 13 no viņām ir mednieces, vienai ierocis vajadzīgs pašaizsardzības nolūkā. Ieroča lietošanas atļauju saņēmušas sievietes Jaunjelgavā, Secē, Mazzalvē (pa divām), Vallē, Kurmenē, Pilskalnē, Staburagā, Aizkrauklē, Koknesē, Aiviekstē, Vietalvā (pa vienai katrā apdzīvotajā vietā).
“Nelaime” ievieš kārtību
Tautas ticējumi vēsta, ka sieviete medībās neko labu nesola. Piemēram, ja vīrietis, ejot medībās, ceļā satiek sievieti, tad medībās neveiksies, īpaši, ja sieviete veca. Savukārt, ja sieviete pāriet pār ceļu, labāk palikt mājās. Sliktākajā gadījumā var nogaidīt, kamēr vīrs vai puisis nāk pretī.
Kā faktu, ka sievietes vaļasprieks ir medības, vērtē mūsdienās? “Esmu antikrists, nekam neticu. Ja sieviete māk šaut un medības viņai patīk — lai jau iet,” saka Vitolds Rozītis. “Esmu ievērojis — ja kolektīvā ir sieviete, veči uzvedas pieklājīgi, nelamājas, un sieviete rada kolektīvā lielāku kārtību.”
Mednieka sieva Sanita: “Uzskatu, ka medības nav sievietei piemērota nodarbošanās. Vai tiešām viņa nespēj atrast kādu sievišķīgāku nodarbi? Kad mans vīrs pārnāk no medībām, kopā ar bērniem pajautājam: vai kaut ko nomedījāt? Un īstas gaviles sākas, ja medījuma nav bijis, tātad kāds zvēriņš palicis dzīvs.”
Par to savs viedoklis ir katrai sievietei, kura kaut reizi bijusi medībās, un arī tām, kuru vaļasprieku apliecina mednieces apliecība un savs ierocis.
