Neapskaužamā situācijā nonākusi kāda pļaviņiete (ētisku apsvērumu dēļ sievietes vārdu nepubliskosim — aut.) — viņu ilgstoši fiziski un morāli pazemo vīrietis, ar kuru vairākus gadus dzīvojusi kopā.
Neapskaužamā situācijā nonākusi kāda pļaviņiete (ētisku apsvērumu dēļ sievietes vārdu nepubliskosim — aut.) — viņu ilgstoši fiziski un morāli pazemo vīrietis, ar kuru vairākus gadus dzīvojusi kopā. Tagad no šīm attiecībām nav iespējams atbrīvoties. Izmisušajai sievietei neviens nespēj vai nevēlas palīdzēt.
Pļaviņiete stāsta, ka jau desmit gadu viņa nes šo “nastu”. Iepazinusies ar vīrieti, un sākuši dzīvot kopā viņas dzīvoklītī. Uz pieres jau nevienam nav rakstīts, kas viņš par cilvēku, tāpēc arī nevar zināt, kā izvērtīsies kopdzīve. Tā šim pārim nebija veiksmīga. Vīrietim patika iedzert, un drīz vien viņš sāka arī vicināt dūres.
— Dzērājam jau nevajag iemeslu, lai viņš kādam sistu un pazemotu. Ļoti bieži staigāju ar zilumiem uz ķermeņa. Kad civilvīrs nāca mājās, man jau rokas un kājas drebēja, jo nezināju, ko gaidīt, — stāsta sieviete.
Labprātīgi prom neiet
Beidzot viņa nolēma no šī vīrieša tikt vaļā, bet tas nebūt nebija viegli un nav izdevies joprojām. Dzīvoklī viņš gan nav pierakstīts, bet prom nekur neiet. Nelīdz arī tas, ka ārdurvīm nomainītas atslēgas, izvāktas vīrieša mantas un pašu iekšā nelaiž. Huligāns sit logus, lauž durvis, atņem atslēgas un izdomā visādus paņēmienus, lai iekļūtu dzīvoklī. Tad seko sitieni.
Nesen sieviete atklājusi, ka pirms diviem gadiem vīrietis savu dzīvesvietu deklarējis viņas dzīvoklī! Viņa šādu rīcību neatbalstīja ne agrāk, ne tagad. Sieviete tomēr panākusi, ka pilsētas pašvaldība civilvīram deklarēto dzīvesvietu anulēja.
Atelpa starp sitieniem
Sieviete dzīvo viena, un viņai nav neviena, kas palīdzētu savaldīt varmāku. Bieži viņa saukusi policijas darbiniekus, un ne reizi vien vīrietis ticis “uz sutkām”. Tomēr tas neko neatrisināja. Kā atgriezās no administratīvā aresta, tā trači turpinājās. Tās dažas diennaktis sievietei bijušas tikai kā atelpa no pāridarījumiem.
— Tiesībsargājošajās iestādēs esmu vērsusies vairākkārt, jo nav citas izejas. Arī kaimiņi ir saukuši policiju. Tagad mani gan tur labāk redz ejam nekā nākam. Vienreiz Pļaviņu policijas iecirknī tā arī pateica: lai turp vairs neeju. Neviens manai problēmai vairs nepievērš vērību. Saka, lai es to huligānu nelaižot iekšā. Tas nav risinājums, jo viņš ierodas un sit logus. Neviens man nepalīdz atbrīvoties no šī cilvēka. Vai jāsagaida, kad mani nositīs, un tikai tad kāds sāks rīkoties? — bezpalīdzīgi jautā sieviete.
Pirms pāris gadiem viņa ar prasību palīdzēt vērsusies arī rajona tiesā. Rezultāta nekāda, ieteikuši abiem ar civilvīru salabt. Attieksme visur vienāda — paši sākāt dzīvot kopā, paši arī tieciet galā.
— Esmu jau pensijā un vēlos dzīvot mierīgi. Kāpēc man nepārtraukti jācieš par to, ka reiz kādam uzticējos? Negribu arī iet projām no Pļaviņām, jo tikai te esmu dzīvojusi. Manā vecumā nav viegli visu sākt no jauna. Gribu tikai mieru, — asarām acīs saka pļaviņiete.
Tiesājas nelabprāt
Pļaviņu pilsētas policijas iecirkņa vecākā inspektore Ņina Maškova brīnumainā kārtā katru gadu iedzīvotāju aptaujās kļūst par rajona labāko policisti, taču arī viņa šoreiz nav palīdzējusi, lai gan tieši pie viņas pēc palīdzības vairākkārt vērsusies izmisusī sieviete. Maškovas kundze šo situāciju nekomentēja, jo tobrīd bija atvaļinājumā.
Aizkraukles rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Harijs Penavs atzīst, ka līdzīgu gadījumu sadzīvē nav mazums, bet katrs no tiem jāvērtē atsevišķi.
— Cilvēki izsauc policistus, ja paši nevar atrisināt kādu konfliktu. Policija ierosina lietu tad, ja cietušajam nodarīti vidēji vai smagi miesas bojājumi. Ja nē, tā ir privātsūdzību lieta, un tādā gadījumā cilvēkam pašam jāvēršas tiesā, lai vainīgais saņemtu sodu. Izskatot lietu, vērā tiek ņemti fakti, ko policijas darbinieki konstatējuši notikuma vietā. Miesas bojājumus var konstatēt ne tikai policisti, bet arī ārsti, ja cietušais, protams, vērsies pie viņiem pēc palīdzības. Ja šādā konfliktā cieš arī kaimiņi, tas jau ir sīkais huligānisms, un lietu ierosina policija, — saka Aizkraukles rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Harijs Penavs.
Viņš noskaidroja, ka kopš 2003. gada pļaviņiete policijā iesniegusi piecas sūdzības par sava piedzīvotāja izdarībām. Visos gadījumos ierosināt krimināllietu atteikts, jo nav bijis likumīga pamata. Tomēr šī sieviete var vērsties tiesā, lai panāktu, ka huligānam jāturas no viņas pa gabalu. Tas gan jāizdara līdz decembrim, jo pēdējais pļaviņietes iesniegums policijā reģistrēts šīgada jūnijā, un šādiem likumpārkāpumiem noilgums ir pusgads. Iepriekšējie iesniegumi policijā diemžēl vairs netiks ņemti vērā. To, kā labāk rīkoties, ikviens var noskaidrot pie jurista, un arī Aizkraukles rajona policijas pārvaldē palīdzību nevienam neliegs. Jāziņo par katru pāridarījumu.
Harijs Penavs tomēr atzīst, ka ļoti maz cilvēku savstarpējo nesaskaņu lietas nokārto līdz galam — dodas uz tiesu. Tas prasa laiku un līdzekļus, tāpēc vieglāk ir nedarīt neko. Ja kādu laiku attiecībās ir miers, iesniegumus bieži vien atsauc, bet pēc laika viss sākas no jauna.
Tik viegli deklarēt
Tiesa noteiktu laiku var liegt kādam tuvoties otram cilvēkam. Tomēr nav tāda likuma, saskaņā ar kuru šo vīrieti ar varu izdotos kaut kur pārvietot. Ja pats nevēlēsies, no pilsētas prom nebrauks. Noskaidroju, ka vīrietis Pļaviņu pilsētas domē pēc palīdzības dzīvokļa jautājumā nav vērsies.
Komentējot dzīvesvietas deklarēšanu kādā konkrētā adresē, Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vija Liepiņa atzīst, ka tā šobrīd nav problēma — vai tas būtu rads, draugs vai tikai paziņa.
— Vienīgais dokuments, kuru varu prasīt, ir pase. Likums neparedz, ka cilvēkam jāuzrāda dzīvesvietas īpašnieka atļauja. Vienoties var arī mutiski. Ja man rodas šaubas, jo Pļaviņas tomēr ir neliela pilsēta, ziņas pārbaudu. Katru cilvēku, kurš deklarē dzīvesvietu, brīdinu, ka viņš ar savu parakstu atbild par sniegtajām ziņām. Ja tās nav patiesas, viņu var administratīvi sodīt, piespriežot naudassodu līdz 250 latiem. Turklāt pašvaldība ar savu lēmumu var nepatiesās ziņas anulēt, tā arī nereti notiek, — stāsta Vija Liepiņa.
***
Šāds gadījums noteikti nav vienīgais, jo dzērāju un kaušļu netrūkst katrā pašvaldībā. No viņiem cieš ne viena vien laulāta vai nelaulāta sieva, māte vai māsa. Protams, visām apsargu klāt nepieliksi, bet nereti cilvēks jūtas bezizejas situācijā, ja apdraudēta viņa veselība un dzīvība. Tomēr katrs ticam, ka dzīvojam tiesiskā valstī un nav jānotiek ļaunākajam, lai kaut kas pozitīvi mainītos.
