Trīs lielākie Latvijas piensaimnieku kooperatīvi savākto pienu šogad sāka pārdot pārstrādes uzņēmumiem Lietuvā.
Trīs lielākie Latvijas piensaimnieku kooperatīvi savākto pienu šogad sāka pārdot pārstrādes uzņēmumiem Lietuvā. Šajā sakarā Latvijas piensaimnieku centrālā savienība lūdza Konkurences padomi izvērtēt, vai tā ir godīga konkurence, jo lietuvieši savās mājās par pienu maksā mazāk nekā par mūsu valstī pirkto.
Aizliegt pārdot pienu Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumiem neviena iestāde Latvijā nevar, taču ažiotāža ap šo lietu sacelta pamatīga. Lai skaidrotu situāciju, piensaimnieki, kuri pārdod pienu Lietuvā, un šīs pozīcijas aizstāvji Zemkopības ministrijā rīkoja preses konferenci.
Arī bebrēniešu piens ceļo uz Lietuvu
Latvijā ir 38 piensaimnieku kooperatīvi, kuri iepērk pienu no lopkopjiem un pārdod to pārstrādes uzņēmumiem. Trīs lielākie — “Jaunais piens”, “Piena ceļš” un “Dzēse” — to pārdod Lietuvas uzņēmumiem. “Piena ceļš” kopš šīgada sākuma sadarbojas ar Lietuvas lielāko siera ražošanas uzņēmumu Rokišķos, “Dzēse” pārdod pienu akciju sabiedrībai “Žemaitijos pienas”. Kopš oktobra pienu Lietuvā realizē arī “Jaunais piens”. Ar šī kooperatīva starpniecību Lietuvas uzņēmumiem pienu pārdod arī Bebru pagasta lielākā govju ganāmpulka īpašnieks Uldis Krievārs no “Pilslejām”, kā arī citi bebrēnieši. Krievāra kungs bija viens no preses konferences dalībniekiem, viņš pārstāvēja Zemnieku Saeimu.
Kooperatīva “Jaunais piens” vadītājs Andrejs Kārkls stāsta, ka ik dienas pusi savāktā piena — 27 tonnas — paši nogādā Lietuvā. Savukārt “Piena ceļa” vadītāja Ilze Aizsilniece atzīst, ka lietuvieši sadarbību viņiem piedāvāja paši. “Piena ceļam” no pārstrādes uzņēmumiem ir trīs sadarbības partneri Latvijā, viens Lietuvā. No savāktajām 95—100 tonnām piena ik dienas uz Lietuvu aizved aptuveni 65 tonnas.
Patriotismam vietas nav
Gan preses konferences dalībnieki, gan arī “Staburaga” aptaujātie piensaimnieki atzīst, ka šajā situācijā patriotismam nav nekādas nozīmes. Tas ir bizness: kurš vairāk maksā, tam pienu pārdod. Ilze Aizsilniece stāsta: “Aģitējot par iestāšanos Eiropas Savienībā, mums solīja brīvo tirgu. Nu, kad to izmantojam, mums pārmet valsts iekšējā tirgus kropļošanu un draud ar Konkurences padomi. Pie manis jau bija atbraukuši un pārbaudīja visu dokumentāciju. Lai bauda, jo mēs nevienu likumu neesam pārkāpuši. Ja nespējam vienoties ar vietējiem pārstrādātājiem par izdevīgiem sadarbības noteikumiem, meklējam citu iespēju. Atradām to Lietuvā. Starp citu, uzņēmums “Valmieras piens” pienu ieved no Igaunijas, bet par to neviens neuztraucas.”
Uzņēmumi nesadarbojas
“Jaunā piena” vadītājs Andrejs Kārkls uzskata: “Tie, kuriem piena pārdošana Lietuvā liekas aizdomīga, laikam domā, ka mēs ar to pelnām lielu naudu. Nekādā bagātībā iedzīvojušies neesam, bet lietuvieši tiešām maksā nedaudz vairāk. Kooperatīvi Latvijā ir atrisinājuši problēmu, ka agrāk piena iepirkuma cenu diktēja pārstrādātāji. Mums bija aizdomas, ka tā saskaņota uzņēmumu starpā. Tagad izveidojusies cita situācija.”
Diemžēl ne īpaši labvēlīga kooperatīviem. Pārstrādes uzņēmumiem nepatīk, ka cenu diktē piegādātāji, un, kā atzina Kārkla kungs, “Rīgas piensaimnieks” pat atteicies sadarboties ar “Jauno pienu”. Ar individuālajiem piena piegādātājiem sadarboties vieglāk, jo par cenu vienkāršāk vienoties. Tāpēc dažs pārstrādātājs individuālajiem piegādātājiem par litru piena maksā pat vairāk nekā kooperatīvam. Arī kooperatīvam “Dzēse” ir negatīva pieredze sadarbībā ar vietējiem pārstrādātājiem. “Dzēse” piedāvāja pārdot pienu pārstrādes uzņēmumiem par cenu, kas ir mazāka par to, kādu tie maksā individuālajiem piegādātājiem, taču piedāvājumu nepieņēma.
Prasa palīdzību Konkurences padomei
Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Marģeris Rava, noklausījies preses konferences rīkotāju viedokli, pauda savas domas: “Nesaskatām neko sliktu kooperatīvu darbībā, tomēr gribam noskaidrot, vai lietuviešu veidotā cenu politika atbilst likumdošanai Latvijā un Eiropas Savienībā. Lietuvā vidējā piena iepirkuma cena ir 12—13 santīmu, tas ir par trijiem santīmiem mazāka nekā vidēji Latvijā. Taču par Latvijā iepirkto pienu lietuvieši maksā pat ap 20 santīmu.”
Kooperatīvu un Zemnieku Saeimas pārstāvjiem par piena iepirkuma cenām Lietuvā gan ir cita informācija. Par augstas kvalitātes pienu, ko piegādā lielā apjomā, arī Lietuvā maksā aptuveni 18 santīmu. Tikpat daudz, cik Latvijas piena pircēji maksā vietējiem piegādātājiem. Latvijas piensaimnieki domā, ka mūsu piens ir kvalitatīvāks, te ir vienkāršāka piena savākšanas sistēma, un piebilst, ka lietuvieši savu piena ieguves tirgu ir jau izsmēluši. Tāpēc iepērk to Latvijā.
Gatavi piedalīties pārstrādē
Arī pārstrādes uzņēmumu sadarbībā ar lielajiem piena piegādātājiem Ravas kungs saskata mīnusus. Saistīties ar vienu lielu piena piegādātāju ir riskanti, jo vienā dienā šāds piegādātājs var pieprasīt lielāku samaksu un, ja uzņēmums tam nepiekrīt, vairs nepiegādāt pienu. Tas pārstrādātājam var draudēt ar bankrotu. Tāpēc pārstrādātājiem izdevīgāk sadarboties ar vairākiem piegādātājiem, lai uzņēmums nepaliktu bez piena.
Arī šajā situācijā piena ražotājiem ir sava nostāja. Viņi labprāt iegādātos pārstrādes uzņēmumu akcijas un kļūtu par uzņēmumu līdzīpašniekiem. Tas būtu garants izejvielas piegādei un ērtākai sadarbībai. Uldis Krievārs piebilst, ka daudzās pasaules valstīs piena pārstrādes uzņēmumi pieder zemniekiem, kuri nodarbojas ar piena lopkopību.
Cer apsēsties pie sarunu galda
Ilze Aizsilniece stāsta, ka sazinājusies ar speciālistiem Piena valdē Briselē, kuri bija pārsteigti par Latvijā sacelto ažiotāžu. Eiropā tā ir normāla situācija, ka lauksaimniecības produkcijas ražotāji meklē izdevīgāko iespēju realizēt preci. Latviešu zemnieki citās valstīs pārdod graudus, rapsi, gaļu, un neviens nepārmet tirgus kropļošanu un ekonomikas graušanu. Tomēr Piensaimnieku centrālajai savienībai situācija, ka Latvijā piena trūkst un pārstrādes uzņēmumi nestrādā ar pilnu jaudu, bet vietējie piensaimnieki pienu ved uz Lietuvu, liekas nepieņemama.
Taču piensaimnieku kooperatīvi un organizācijas, kuras aizstāv zemnieku intereses, cer, ka abas puses varēs apsēsties pie sarunu galda un vienoties par izdevīgiem sadarbības noteikumiem. Zemnieku Saeimas priekšsēdētājs Valters Bruss saka: “Nav nozīmes cīnīties pret šo faktu, bet jādomā, kāpēc tā notiek. Neviena piena ražotāja mērķis nav nogremdēt vietējos piena pārstrādes uzņēmumus, vedot pienu uz Lietuvu. Viņi tikai vēlas saņemt lielāku samaksu par piegādāto izejvielu, kas sedz tās iegūšanas pašizmaksu un ļauj iegūt līdzekļus saimniecības attīstībai.
