Rudens nav mans mīļākais gadalaiks, taču šogad tas bija tik vasarīgs un krāsains, kādu, dzimtajās Pļaviņās 40 gadu dzīvojot, neatceros pieredzējusi. Tomēr viss kādreiz notiek pirmo reizi.
Rudens nav mans mīļākais gadalaiks, taču šogad tas bija tik vasarīgs un krāsains, kādu, dzimtajās Pļaviņās 40 gadu dzīvojot, neatceros pieredzējusi. Tomēr viss kādreiz notiek pirmo reizi. Tāpēc jaukās atvasaras ietekmē pat novembra sākuma nedēļā noskaņojums man bija saulains un radošs. Siltajiem dienvidu vējiem pūšot, dienas, kad sākās veļu mēnesis, mani rosināja ne tikai klusībā padomāt par mūžīgām vērtībām, bet arī aktīvi darboties, jo Pļaviņu kultūras namā, kā visur pēc vasaras, sākās jaunā darba sezona.
Esmu sieviete, kuru politika īpaši neinteresē. Politikā vārds “godīgums” diemžēl bieži vien ir tukša skaņa. Šajā jomā darbojošies cilvēki, varas un naudas kāres apstulbināti, veic daudz “netīru” darbu, un vairums politiķu ir intriganti. Nebaidos viņus šajā vārdā nosaukt, jo tā ir rakstura īpašība, kuru jebkurā cilvēkā uzskatu par vissliktāko un man visnepieņemamāko.
Kaut vai bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona izdarības un meli par tikšanos ar nu jau Latvijas “melnajā sarakstā” reģistrēto skandalozo Krievijas miljardieri Borisu Berezovski. Un šoreiz meloja mācītājs, Dieva vietnieks zemes virsū!
Diemžēl daudzās nebūšanās tautsaimniecībā un valsts nabadzības pieaugumā vainojama valdība un deputāti. Es nevaru iedomāties, kā ministrijas var vadīt ministri, kuriem attiecīgajā jomā nav nekādu zināšanu. Dzīve pierāda, ka šādi ministri, kuri amatos “iebīdīti” no partijām, valstij tikai kaitē.
Tādas pārdomas izraisīja jaunā iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara ievēlēšana, piensaimnieka iecelšana tikpat nekompetentā intriganta Ērika Jēkabsona vietā. Šajā amatā, lūk, jābūt tikai šim Pirmās partijas pārstāvim, lai arī cik nezinošs cilvēks šajā jomā viņš būtu. Tajā pašā laikā deputāts Dainis Turlais, kurš ir militārists ar lielu pieredzi un arī šīs pašas partijas biedrs, neizprotamu iemeslu dēļ netika izvirzīts. Viņš jaunajam ministram, tāpat kā Jēkabsonam, Iekšlietu ministrijā būs tikai parlamentārais sekretārs. Domāju — kakls, kurš grozīs galvu!
Man nav pieņemama arī vairāku Saeimas deputātu nekulturālība. Kas tikai pirms Jaundžeikara ievēlēšanas viņam un visai Latvijai bija jānoklausās! Ar savām demagoģiskajām runām kā vienmēr Saeimas tribīnē izcēlās “tēvzemieši” Pēteris Tabūns un Juris Dobelis. Kāpēc tautas priekšā “jāspēlē teātris”, ja vēlēšanu rezultātu parlaments bieži vien prognozē jau pirms debatēm? Tajās tomēr “skalo” amata kandidāta “veļu”. Lai arī tā daudzreiz ir tīra, ir ambiciozi deputāti, kuriem gribas to pārskalot — izšļākt savu ļaunumu žultainās runās, kuras ir cilvēka cieņu pazemojošas un aizskarošas. Ceru, ka vismaz nākamajā Saeimā parlamentārieši ievēros deputātu ētikas kodeksu un tautai nebūs jāklausās dažu subjektu slimīgās fantāzijas murgi.
Nedēļas nogalē Tautas saskaņas partijas kongresā par tās vadītāju ievēlēja Saeimas deputātu Jāni Urbanoviču, šajā partijā iestājies arī kādreizējais komunists un viena no bijušajām sociāldemokrātu “lokomotīvēm” Jānis Ādamsons. Viņu nebaida pat “saskaņiešu” iespējamā apvienošanās ar Alfrēda Rubika sociālistu partiju. Ādamsons vairs nevēlas būt sociāldemokrāts, jo viņi esot kļuvuši pārāk nacionālistiski. Alfrēds Rubiks mērķē daudz augstāk — viņš vēlas balotēties Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Latvijas politikā mani kā kultūras darbinieci tomēr gandarī viens ļoti svarīgs fakts — proti, par kultūras ministriem gan, par laimi, līdz šim bijuši šim amatam atbilstoši cilvēki. Arī tagadējā ministre Helēna Demakova ir īstajā vietā. Lai arī kultūras joma valstī vienmēr ir kā baskāje bārenīte, kurai nereti novalkāti svārciņi mugurā, mēs, latvieši, joprojām esam dziedātāju un dejotāju tauta. Tas mūs citu valstu vidū izceļ, jo latvieši prot glabāt un tautā nest savas garamantas, galvenokārt tās, kuras krāja Dainu tēvs Krišjānis Barons. Viņam jau 170, bet Barontēva veikums no tautas atmiņas nezūd un nekad arī nezudīs. Tāpat kā latvietības dzīvesziņa.
Tie nav tikai skaisti vārdi, jo es, jau 20 gadu strādājot kultūras darbā, redzu, kā cilvēki dziedot un dejojot kļūst garīgi stiprāki. Pļaviņās ir daudz radošu personību, kurām no dzimtas dzimtā līdzi nāk ne tikai darba tikums, bet arī dziesma, deja, dzeja, glezniecība, tautas daiļamatniecība un dzimtenes mīlestība. Daugava un Pļaviņas tās krastā, pat atgriežoties no tāliem ceļojumiem, man šķiet gleznainākā vieta pasaulē jebkurā gadalaikā. Man un daudziem pļaviņiešiem tā ir Latvijas mazā Šveice.
Esmu lepna, jo pļaviņieši godam pārstāv pilsētu dažādos kultūras pasākumos, bet pašvaldība, cik spēj, rūpējas par tās labiekārtošanu un iedzīvotājiem. Diemžēl nevaram atļauties īstenot tik grandiozus projektus kā Aizkraukle, taču dīkā nesēžam. Pilsētā rekonstruē maģistrālo ūdensvadu, salabots arī viens Daugavas ielas posms.
Aktīva ir arī kultūras dzīve. Kultūras namā darbojas daudz pašdarbības kolektīvu, bet šajā sezonā dibinām vēl divus. Pagājušajā nedēļā savā pirmajā nodarbībā, pensionētās skolotājas Staņislavas Kalniņas rosināti (viņa ir arī mana dziedāšanas skolotāja), kopā sanāca bērnu vokālās studijas dalībnieki. Turpmāk viņa vadīs arī senioru ansambli “Atvasara”. Dibinām arī vidējās paaudzes deju kolektīvu, daudzi vēlas pieteikties, kaut tikai viņiem pietiktu drosmes pirmo reizi atnākt. Pati dziedu sieviešu korī un mēģinājumos gūstu prieku un spēku turpmākajam darbam.
Domāju arī par savu artavu Pļaviņu labā. Mācoties Liepājas pedagoģijas akadēmijas Kultūras darba vadības fakultātes 4. kursā, man jāraksta kursadarbs. Pētīšu, kā pilnveidot Pļaviņu kultūras dzīvi. Vēlētos, lai kultūras nams kļūtu par centru, kur cilvēkus arī izglīto. Pirmie iedīgļi šajā jomā jau ir, jo Marijas Brimmerbergas vidusskolā aktīvi darbojas Pļaviņu tautskola.
Labi dzīvot, ja apkārt ir saprotoši cilvēki. Jūtos laimīga, jo mani saprot gan darbā, gan ģimenē. Esmu ielāgojusi arī dažas dzīves gudrības, kuras palīdz dzīvot. Galvenais — kādu vidi sev apkārt radām, tāda ir arī pasaule. Un tieši grūtībās rūdītie cilvēki dod pozitīvu enerģiju citiem. Manā piezīmju blociņā ir kāda nezināma autora vārdi, kurus reizēm pārlasu: “Tas, kā tu sasveicinies no rīta ar saviem mīļajiem, kā satiecies ar saviem kaimiņiem, izturies pret savu ienaidnieku, nevarīgajiem, pārākajiem, padotajiem un savējiem, galu galā — kā apmīļo savu suni — esi tu pats, un tas ir tā, kā ap tevi jūtas cilvēki.
