Ilga Vinogradova ir aizkraukliete kopš pilsētas celtniecības pirmajām dienām. Daudzi aizkrauklieši viņu pazīst ne tikai kā lielu rokdarbnieci, bet arī kā rosīgu puķaudzētāju un garšīgu ēdienu gatavotāju.
Ilga Vinogradova ir aizkraukliete kopš pilsētas celtniecības pirmajām dienām. Daudzi aizkrauklieši viņu pazīst ne tikai kā lielu rokdarbnieci, bet arī kā rosīgu puķaudzētāju un garšīgu ēdienu gatavotāju.
— 1962. gadā toreizējā HES celtnieku ciematā, kurā bija tikai teltis, barakas un divas vairākstāvu mājas, es pirmajā pārtikas veikalā pieņēmu pirmo maiņu. Te pagājusi manas dzīves lielākā daļa, un Aizkraukle kļuvusi par skaistāko vietu pasaulē, — atzīst Ilgas kundze.
Pilsētas dzimšanas aculieciniece
Ilga Vinogradova atceras, kā dažos gados izveidojās pilsēta, un var pastāstīt par dzīvojamajām mājām un iestādēm, kuras auga kā sēnes pēc lietus, par ielām, kuras pilsētas tapšanas laikā nosauktas padomju laikam atbilstoši, bet Atmodas laikā pārdēvētas. Te bija dubļu jūra, līdz ielas noasfaltēja un ierīkoja gājēju celiņus.
Lai arī strādnieku ciemats viņas jaunībā grima dubļos, tajā pārsvarā dzīvoja jauni cilvēki. Viņi te iepazinās, iemīlējās, apprecējās un veidoja ģimenes.
Atpūšas dejojot
Ilga savu dzīvi jaunajā vietā sāka kopmītnes divistabu dzīvoklī, kur pietika vietas desmit meitenēm. Un ko gan citu pēc darba lai dara jaunas meitenes? Protams, dejošana bija viens no viņu jaukākajiem atpūtas veidiem.
Arī Ilgai ļoti patika dejot, un ar savu nākamo vīru Juri viņa iepazinās tieši deju vakarā, bet deju laukums toreiz bija tagadējās sporta manēžas vietā. Deju vakari bija vairākas reizes nedēļā.
Ilga ar Juri ilgi draudzējās, līdz beidzot apprecējās. Taču laulība nebija laimīga, jo Juris nevarēja atturēties no alkohola, bet Ilgas vecāku ģimenē stiprie dzērieni nebija cieņā. Viņa bija audzināta pavisam citādi nekā Juris, tāpēc jaunajai sievai nepatika tāda dzīve, un viņa izlēma šķirties. Juris aizbrauca uz Jakutiju, un, lai vēl mēģinātu glābt abu kopdzīvi, arī Ilga devās turp.
Ziemeļos patīk
— Par to neilgo laiku, kuru pavadīju Jakutijā, man ir labas atmiņas. Es redzēju pavisam citu pasauli, iepazinos ar interesantiem un labestīgiem cilvēkiem. Taču visvairāk mani aizrāva ziemeļu dabas skarbais skaistums. Ja varētu saprasties ar vīru, varbūt būtu tur palikusi. Taču liktenis bija lēmis citādi, un mēs katrs aizgājām uz savu pusi.
Es atgriezos Latvijā un Aizkrauklē turpināju strādāt tirdzniecībā, līdz divpadsmit gadu pirms aiziešanas pensijā mainīju darbavietu un kļuvu par Aizkraukles pasta abonentu daļas darbinieci.
“Ziedu laiks” pastā
Tas bija skaists laiks, jo pasta kolektīvs bija radošs, darbinieki saticīgi un zinoši. Kopīgi svinējām jubilejas, arī manus 50 gadus. Rīkojām rokdarbu un čaklāko saimnieču ēdienu izstādes, viens otram palīdzējām, uzmundrinājām un rosinājām mācīties ko jaunu.
Īpaši aktīvas bija sievietes, kuras audzēja puķes. Pasta telpas vienmēr izskatījās kā mazs botāniskais dārzs, īpaši daudz bija kallu. Pagalmā auga kastaņas, kļavas un citi koki, par kuriem paši rūpējāmies, — atmiņu kamolīti ritina dzīvespriecīgā kundze.
Tajos gados un jau pensijā esot, kamēr veselība bija laba, Ilgas kundze savā dārzā audzēja daudz puķu — tulpju un narcišu vien viņai bija ap 60 šķirņu.
— Ziedus varēju pārdot, jo naudu vajadzēja mātes ārstēšanai. Viņa četrus gadus bija kopjama, pilnībā manā aprūpē. Grūti mums brīžiem klājās, taču saviem vecākiem biju vienīgā meita, tāpēc vienmēr par viņiem rūpējos. Viņi nu dus Viesītes kapos — savā dzimtajā pusē. Es sliktās veselības dēļ arvien retāk varu turp aizbraukt, bet kapus kopj man pazīstams cilvēks, — stāsta Ilgas kundze.
Apkārt daudz labu cilvēku
Drīz pēc mātes aiziešanas mūžībā arī Ilgas kundze smagi saslima. Bija onkoloģiska operācija, kuru grūti nācās pārdzīvot. Spēku sievietei deva draugi un ticība Dievam. Un notika brīnums. Nu jau pagājuši seši gadi kopš tā laika. Ilgas kundze nedomā, ka slimība varētu atkārtoties, bet sagaida katru jaunu dienu ar lūgšanu un cerībām būt draugu vidū.
— Es savā divistabu dzīvoklī nejūtos viena, bet klusumā rodu mieru. Varu adīt un tamborēt, kaut ko garšīgu un neparastu pagatavot. Mani apciemo draugi un kaimiņi, apkārt redzu tikai labus cilvēkus.
Kādreiz ļoti pārdzīvoju, ka man liktenis nebija lēmis kļūt par māti. Taču gadu gaitā esmu ar to samierinājusies. Man ir labi tā, kā ir, un visa kā pietiek, — atzīst Ilga Vinogradova.
