Pārcilāju šodien saņemtās vēstules un secinu: maz, pavisam maz. Trīs, piecas vēstules dienā — tas redakcijai ir nieks.
Pārcilāju šodien saņemtās vēstules un secinu: maz, pavisam maz. Trīs, piecas vēstules dienā — tas redakcijai ir nieks. Ja vēl nebūtu to sūtījumu, kuros ievietotas konkursiņiem domātās atbildes… Te gan es neskaitu elektroniski sūtītās ziņas un relīzes, jo tādu ir daudz.
Vai vēstules vairs nerakstīsim un nesūtīsim? Tā drīz var notikt, un ne tikai tāpēc, ka sazināmies elektroniski un daudzās mājās dators izskaudis no sadzīves rakstāmrīkus. Laukos datoru nav daudz, un vēstules tomēr šad tad jāraksta. Tuviniekiem, draugiem, iestādēm. Diemžēl no nākamā gada 1. janvāra šis prieks mums izmaksās dārgāk, jo sabiedrisko pakalpojumu regulators apstiprinājis “Latvijas pasta” iesniegto tarifu projektu. Tas nozīmē, ka no Jaunā gada vēstules, kuras Latvijas teritorijā sūtījām par 15 santīmiem, izmaksās septiņus santīmus dārgāk, bet draugiem Lietuvā vai Igaunijā, kur līdz šim tāpat pietika markas 15 santīmu vērtībā, turpmāk sūtīsim rakstiskās vēstis par 30 santīmiem. Uz citām Eiropas valstīm, arī uz Angliju un Īriju, kur strādā un dzīvo tik daudz latviešu, — pat par 45 santīmiem (līdz šim — 30 santīmu). Un, ja vēl tuvinieks strādā vai mācās kādā citā pasaules valstī, tad visplānākajai vēstulei būs jātērē vairāk nekā puslats — 55 santīmi (tagad — 40 santīmu).
Var jau saprast “Latvijas pastu”, kurš kā ikviens uzņēmums grib būt rentabls un strādāt ar peļņu, vēl jo vairāk, kad dzīves dārdzība pieaug visās jomās. Turklāt tarifus pasts nav mainījis ilgi — kopš 1999. gada. Negribētos vienīgi, lai šādā veidā tiktu “nokauta” vēstule kā saziņas veids. Mums, redakcijas darbiniekiem, tas īpaši svarīgi, jo vēstules raksta mūsu lasītāji, lielākoties lauku ļaudis, un tieši šīs vēstules ir vissirsnīgākās un atklātākās.
Mēs redakcijā tomēr gaidīsim pastnieku arī turpmāk. Rakstiet! Ja markai naudiņas neiznāk, ir dažādi veidi, kā vēstuli bez markas nogādāt Aizkrauklē un iemest redakcijas pastkastītē.
