Laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem ir veļu laiks. Tas ir atgādinājums, ka neesam mūžīgi, arī mēs kādreiz mirsim.
Laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem ir veļu laiks. Tas ir atgādinājums, ka neesam mūžīgi, arī mēs kādreiz mirsim.
Veļu laiks saskan arī ar kristīgās pasaules tradīcijām — ar Dvēseļu dienu (2. novembrī) Romas katoļu draudzēs un Mirušo piemiņas dienu (20. novembrī) luterāņu dievnamos noslēdzas Baznīcas gads.
Agrāk ticēja, ka veļu laikā mirušo cilvēku veļi no aizsaules nāk ciemoties pie dzīvajiem. Senie latvieši šo laiku uzskatīja par visnozīmīgāko gadā, un tas viņiem bija miera un klusuma laiks, bez liekām ārišķībām godinot mūžībā aizgājušos.
Atceras mirušos
Skrīverieša Andra ģimenē izveidojusies tradīcija veļu laikā apciemot visu mirušo tuvinieku kapus, kuri ir dažādās Latvijas vietās. Šogad brauciens iznācis tā pavēlāk. Andris stāsta, ka nobraukuši vairāk nekā 400 kilometru. Bijuši Cēsīs, Mazsalacā, Valmierā, Alūksnē.
Veļu laiks saistīts arī ar spoku stāstiem. Anitas kundze regulāri kopj savu tuvinieku kapus, kuru Liepkalnes kapsētā (Madonas rajonā) ir gandrīz divi desmiti. Dažkārt bijusi sajūta, ka viņai kāds pieskaras pie muguras, dažreiz redzējusi kustīgas ēnas – šķitis, kāds stāv aiz muguras, taču neviena nebijis.
Almas kundzei nesen traģiski gāja bojā dēls. Nereti viņa blakusistabā dzirdot viņa soļus.
Gari jābaro
Par veļu laiku ir dažādi ticējumi. Piemēram, Iļģu naktī (no 1. uz 2. novembri) mirušo gariem jānes pirtī ēdiens, īpaši biezputra. Tajā pašā naktī miroņi peras, mazgājas un iet baznīcā. Logi baznīcai gaiši, un dzirdama dziedāšana.
Viens no ticējumiem vēsta, ka veļu laikā naktī nedrīkst staigāt, jo veļi maldina. Ja aiziet tādā vietā, kur veļiem gadās iet, tad nevar tikt no tās vietas ārā. Līdzko kādu gabalu paiet, atkal atrodas tajā pašā vietā.
Ja veļu laikā nakts vidū kapos skatās caur priedes zaru caurumu, tad redz to cilvēku garus gar kapiem staigājot, kas nākamajā gadā mirs.
Izziņa.
Veļi saukti arī par iļģiem, pauriem, vecajiem, vecīšiem, urgučiem, ēniem.
Veļi ir mirušo dvēseles, kuras, melnā kamolā satinušās, drēgnajās novembra naktīs veļas gājējiem pa kājām.
Nomiruša cilvēka dvēseli pie kapu kalniņa sagaidot veļu māte, saņemdama par to kukuli. Pienākumu uzņemt jaunatnācēju varot uzticēt arī citiem veļiem.
