Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 25. oktobra numurā. Lipīgie sicīliešu saldumi. Nedēļas sākumā notiek trīs dienu svētki, veltīti Jaunavai Marijai.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 25. oktobra numurā.
Lipīgie sicīliešu saldumi
Nedēļas sākumā notiek trīs dienu svētki, veltīti Jaunavai Marijai. Ielas un baznīca rotātas zaļiem, dzelteniem, sarkaniem dekoriem, kuri naktī mirdz. Nezinu, kādi pasākumi notiek dienā, bet vakarā koncertu laikā galvenais laukums ir cilvēku pārpildīts. Sicīlijā vecāki bērnus neatstāj mājās, bet vienmēr ņem līdzi. Pasākumos satiekas trīs paaudzes — vecā, vidējā un jaunā. Vienu dienu ir zirgu parāde, kurā vietējie zirgu īpašnieki sacenšas par skaistāko zirgu un viņa interesantāko noformējumu. Dažam zirgs tik ļoti izdekorēts, ka, liekas, viņam nolūzīs kakls, cits ratos iesēdina daļu orķestra. Daži ratos iemontējuši elektronisko mūziku.
Sicīliešu saldumi ir ļoti saldi — marcipāns, kūciņas, kuras līdzīgas “Vecrīgai”, bet vēl vārītas vai mērcētas medū, mandeles grauzdētā cukurā, kokosriekstu cukurvate. Saldējums te ir sātīgāks nekā Ziemeļitālijā. Sicīliešu slavenais vīns ar mandeļu ekstraktu arī ir ļoti salds un par 4 grādiem stiprāks nekā parastie vīni.
Baznīcu durvis vienmēr vaļā
Dodamies ekskursijā uz Naro pilsētas baznīcām, kuras būvētas baroka stilā kā lielākā daļa Sicīlijas baznīcu. Aplūkojam 14. gadsimta pili, kuru parāda pats tās īpašnieks. Par ieeju pilī nav jāmaksā. Pilsētiņa ir neliela, bet pat tās nelielajā grafikas muzejā var aplūkot pasaulslavenā mākslinieka Goijas grafikas darbus. Ielas ir šauras, bet ļoti jaukas, kādā šķērsielā kaltē mandeles, cilvēki sēž uz slieksnīšiem un vēro garāmgājējus. Liekas, te cilvēkiem nekur nav jāsteidzas, viņi vienkārši dzīvo, jo tas sagādā prieku.
Nedēļas nogale ir brīva. Kopā ar citiem jauniešiem noīrējam “busiņu” un dodamies ceļojumā. Pēc divu stundu brauciena ar skaļām gavilēm sveicinām Etnu — Eiropā vienīgo darbojošos vulkānu, kurš kā melna liela pelnu kaudze iesniedzas zilajās debesīs un tā izdvestie putekļi saplūst kopā ar baltajiem gubu mākoņiem.
Pirmā apstāšanās vieta ir Tormina, kurā aplūkojam grieķu teātri un baudām skaisto Vidusjūras ainavu. Apmeklējam baznīcas, kuru durvis vienmēr ir vaļā, atšķirībā no muzejiem, kuriem dažkārt ir divu stundu garš pusdienu pārtraukums.
Valsts īpašumā
Pa ceļam uz Katāniju, kur paredzēts pavadīt nakti, apstājamies pie upes, kura tek starp Etnas sacietējušo lavu. Ūdens ir īpaši auksts. Pēc minūtes ledainajā ūdenī kājas kļūst nejūtīgas. Katānijā nokļūstam vakarā, apmetamies studentu viesnīcā. Dienvidu cilvēki vēlu ietur maltītes, pat tad, ja ir pusnakts. Uz mani viņi skatās kā uz dīvaini, jo no tik vēlas maltītes atsakos. Itālijā nevar dabūt labu tēju, un, kad Katānijā picērijā palūdzu tasīti tējas, oficiants dziļdomīgi nosaka: “Netālu dzīvo mana vecmāmiņa…”. Ko darīt, esmu tējas, nevis kafijas fane.
Apskatām Katāniju naktī. Tai vairs nav tā mīļuma, kurš raksturīgs mazajām Sicīlijas pilsētiņām, jo šo pilsētu skārusi globalizācija. Otrā rītā dodamies uz vienu no vecākajām, kultūras un mākslas bagātākajām pilsētām Sicīlijā — Sirakūzām. Viesojamies arheoloģijas parkā, kurā notiek izrakumi, var arī aplūkot grieķu teātri un romiešu amfiteātri. Ik uz soļa var atrast gabaliņus no melnfigūru un sarkanfigūru vāzēm. Taču, ja es tos paņemtu līdzi uz mājām, iespējams, tas būtu mans pēdējais brauciens ne tikai uz Sicīliju, bet arī uz Itāliju, jo lauskas ir šīs valsts īpašums, un tas, ka no māla lauskām neko nesaprotu, nav attaisnojums. Taču, kad rokā paņem gandrīz trīs tūkstošus gadu vecu māla lausku, mākslas zinātnes studentam laimē nodreb sirds
Izdomā svētkus
Aplūkojam doriskā Apollona tempļa drupas, baudām Vidusjūras vēju un tās skaistumu. Vēsturiski Sicīlijas un citu Eiropas valstu lielākās pilsētas izveidojušās pie jūras, lai nodrošinātu tirdzniecības sakarus ar citām pilsētām, tautām, kontinentiem. Sirakūzu katedrāle ir celta arābu valdīšanas laikā (ap 10. gs.), iekļaujot doriskā tempļa drupas.
Vakarā esam Naro pilsētiņā, kura ir slavena ar barokālajām celtnēm, bet nogurums neļauj tās skaistumu baudīt pilnībā. Traucē arī cilvēku pūļi, jo tur notiek kāda reliģiska procesija. Reliģija te pulcina daudz cilvēku, taču tas liek aizdomāties, ko tik cilvēki izdomā, lai sarīkotu sev svētkus.
Plantācijās meklē senas lauskas
Otrajā nedēļā grupas mainās darba vietām. Manai grupai jāveido arheoloģijas kartes. Mūs ielaiž vīnogu, aprikožu, olīvu vai jebkurā citā plantācijā, staigājam četras stundas, nodūruši galvas, un meklējam bronzas laikmeta gabaliņus. Jāatzīst, tas nemaz nav tik viegli. Pirmajā mirklī šī laikmeta keramikas lauskas līdzinās gaiši sarkanam akmenim. Akmeņi ir vizuāli līdzīgi keramikas lauskām, jo ar tiem senāk krāsoja keramikas traukus. Satrunējis vīnogulāja gabals līdzinās aizvēsturiskam kaulam. Vēlāk izrādās, ka mūsu atradumi ir tikai akmens gabali vai mūsdienu keramika, un labi ja viens no tiem ir bronzas laikmeta keramikas lauskas gabaliņš. Ar laiku gan iemācāmies tos atšķirt.
Katru apmeklēto plantāciju kartē iekrāsojam zaļā, dzeltenā vai citā krāsā, kura apzīmē, cik labi pārredzama plantācija un vai tajā var kaut ko atrast. Vienā dienā visa grupa atrod aptuveni 10 gabaliņu keramikas, bet pēdējā dienā apmēram divus hektārus lielā plantācijā sameklējam vairākus maisiņus, pilnus ar bronzas laikmeta un arābu laika keramiku, kura ir ļoti skaista. Arābu valdīšanas laikā keramika tika glazēta ar sulīgi zaļu glazūru un dekorēta ar brūnu un dzeltenu toņu zīmējumiem.
Pēcpusdienā atradumus ar birstītēm rūpīgi notīrām, mērcējot remdenā ūdenī, un atstājam saulē, lai nožūst. Tad tos dokumentējam — ar tinti uzrakstām uz keramikas gabaliņa vietu, kurā tas atrasts, un numuru, kurš apzīmē atraduma dienu, bet nerakstām datumu, piemēram, CBL 92. (CBL nozīmē Campobello di Licata — aut.). Tos arī zīmējam, parādot, vai tā ir kāda trauka maliņa, cik liels diametrs, cik biezs, kādi ir dekora reljefa izliekumi ārpusē un iekšpusē.
Trīskājis — Sicīlijas simbols
Arī šajā nedēļā dodamies ekskursijā, šoreiz uz Agriģento tempļu ieleju. Fantastiski ir būt tur, par ko esi mācījies, ko esi redzējis tikai attēlos. Pavisam kas cits ir to izjust, pieskarties! Iebraucot Agriģento, jau kalnā redzami tempļi. Agriģento kā pilsēta veidojas 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad grieķi sāk būvēt doriskos tempļus, arī ģeogrāfiskie apstākļi tai ir izdevīgi. Tā ir divus kilometru no jūras krasta, izdevīgā tirdzniecības vietā, bet tanī pašā laikā kalnā, no kura var pārredzēt, kas piestāj krastā, tātad arī drošības ziņā pilsētas vieta labi izvēlēta.
Vecākais ir Herkulesa templis, no kura saglabājušās sešas kolonnas, apkārt ir drupas. Var apskatīt arī bizantiešu un romiešu nekropoles, Zeva tempļa drupas, kurš savos izmēros bija īpaši liels. Apmeklējam Agriģento arheoloģijas muzeju, kurā var aplūkot antīkās vāzes, skulptūras, sarkofāgus, rotaslietas. Arī trīskāji, kurš tagad ir Sicīlijas simbols. Izrādās, šis simbols Sicīlijā bijis jau apmēram no 7. gadsimta pirms mūsu ēras, bet 20. gadsimtā to atveido gandrīz uz visiem Sicīlijas suvenīriem. Kādēļ trīskājis? Ir divas versijas: salai ir trīsstūra forma vai tādēļ, ka salā ir tikai trīs gadalaiki.
Sola tikties atkal
Gandrīz visus šos notikumus apvij arī skumju gaisotne, jo tuvojas šķiršanās brīdis. Pēdējā nometnes dienā notiek “Oskara” balvas pasniegšanas ceremonija spāņu garā. Tajā apbalvo brīvprātīgos par ieguldīto darbu nometnes organizēšanā. Nākamās dienas rīts sākas ar solījumiem, ka reiz atkal tiksimies.
Pirmajās dienās pēc atgriešanās Latvijā domās joprojām esmu kaut kur starp Sicīlijas kalniem. Ar tiem saistītas atmiņas par trim fantastiskām nedēļām šajā zemē. Patīkami ir iepazīt draugus, kuri strādā manā specialitātē aiz Latvijas robežām. Šādi iepazīt citu tautu kultūru un dzīvesveidu ir daudz patīkamām nekā traukties kopā ar steidzīgu tūristu bariņu.
