Katrai lietai sava vieta

Lielā talka Latvijā notiek jau 17 gadus, un tikpat ilgi kopā ar kolēģiem esam sekojuši līdzi šim pasākumam. Līdzīgi kā citi notikumi, mums tā lielākoties bijusi darba diena, arī šoreiz, lai arī ar katru gadu talkošanas vietu paliek mazāk. Kad bērni bija jaunāki un visi mazāk aizņemti katrs savās gaitās, radām iespējas arī piedalīties, un tās ir atmiņas ar gandarījuma sajūtu.

Atskatoties pagātnē, šķiet lielākais talkošanas entuziasms pagājis, bet par laimi nav pagaisis pavisam. Un par vienu gan varam būt pārliecināti — Latvija ir kļuvusi tīrāka, jo šajos gados izvākts tik daudz atkritumu, ka, saliekot kopā, grūti būtu pat aptvert to daudzumu. Gadu gadiem piegāztie meži, upes malas un citas vietas daļēji ir attīrītas. Neesam gan kļuvuši par valsti, kur neviens vairs nemēslo dabā, tomēr tīrāks ir gan. Talcinieki ik gadu palīdzējuši arī labiekārtot kādu publisku vietu, stādīt kokus, košumkrūmus un puķes, kas vidi dara skaistāku. Kā savas zemes iedzīvotāji esam mācījušies ne tikai nemēslot, bet arī šķirot atkritumus, kas situāciju tikai uzlabo. Tomēr cilvēku netikums izmest lieko tam neparedzētās vietās tā arī nav zudis.

Ap Lielās talkas laiku sociālajos tīklos riņķoja ieraksts, ka talka ir tāds pasākums, kur tie, kuri nekad nemēslo, tīra aiz tiem, kuri nekad aiz sevis nesavāc. Neērti bet trāpīgi vārdi, kam ik dienu var redzēt apliecinājumu — pa automašīnu logiem izmestas kafijas krūzītes, tuvējā mežiņā būvniecības atkritumu kaudze, aiz pieturvietas nojumes nosviests maisiņš ar atkritumiem, skārdenes vai plastmasas pudeles pie konteinera, lai arī pāris soļu tālāk ir taromāts, makšķernieku piedrazotās upes malas. Esmu pilnībā pārliecināta, ka tie, kuri to dara, paši talkot neiet. Par kapsētām nemaz nerunājot — lai arī ir norādes, ka atkritumi jānodala, tik un tā vienā kaudzē ir gan vecas puķes, gan plastmasas podiņi. Lai šķiro citi! Ja kādam aizrādi, ka aiz sevis būtu jāsavāc, upmalā rīkojot pikniku vai pastaigājoties mežā, ir sašutuma pilna atbilde — kāpēc ir tik maz atkritumu konteineru.

Pirms kāda laika paziņa atzina, ka savulaik bijis liels talkas atbalstītājs, bet vienā brīdī sapratis, ka nevēlas vākt citu izmestos atkritumus, jo pats tā nerīkojas. Cita lieta ir talkas, kur cilvēki apņēmušies labiekārtot vai apzaļumot kādu vietu. Pēc tam patiesi esot liela gandarījuma sajūta, un regulāri gribas apraudzīt, kā aug stādītie kociņi, vai soliņi visi vēl veseli. Vieta, kuras sakārtošanai pats pielicis roku, esot gluži kā daļina mājas pagalma, kam var tikai piekrist. Tā arī ir talkas būtība — darīt kā sev, tad arī pasaule kļūs labāka. Noliekot lietas uzreiz vietās, kur tām jābūt, pat talka nebūs jārīko, lai to visu aizvāktu.