Tautas atmodas aizsācējs, brīvības un latviskuma simbols, vēlāk viens no sociāldemokrātu līderiem, tagad Rīgas domnieks…
Tautas atmodas aizsācējs, brīvības un latviskuma simbols, vēlāk viens no sociāldemokrātu līderiem, tagad Rīgas domnieks… Šo sarakstu varētu turpināt. Bet šodien stāstām par Daini Īvānu kā par novadnieku un saimnieku, kurš atjauno savu īpašumu.
Dainis Īvāns sevi uzskata gan par rīdzinieku, gan aiviekstieti, kur ir viņa dzimtas mājas. To atjaunošanu Dainis (vienojamies, ka tā viņu uzrunāšu — aut.) vienmēr uzskatījis par savu pienākumu. Pēc pamatīga darba, tas viņam ir izdevies, un dzimtas īpašums atguvis seno godību, kļūstot par vietu, kur pulcēties ģimenei un draugiem.
Daiņa Īvāna vecaistēvs šo māju uzcēla 1934. gadā, un tā vienmēr bijusi Ivānu dzimtas īpašums. Gadu gaitā ēka nenovēršami novecoja, un aizsaulē aizgāja arī mājas saimniece — Daiņa krustmāte Zeltīte. 90. gadu sākumā īpašumu mantoja Dainis, un tas sāka atdzimt.
Atjaunošanas darbus šajā sētā sāka ar apkārtnes sakopšanu, jo tā bija pamatīgi aizaugusi un piegružota. No būvēm pirmais uzcelts jauns pagrabs, jo iepriekšējais vairs nebija atjaunojams, un tagad par to liecina vien akmeņu krāvums vienā pagalma malā. Tad bija kārta mājai.
Padomus uzklausa, bet izlemj pats
Kad guļbaļķu ēka tika pie jauna jumta un no ārpuses to apšuva ar dekoratīvajiem dēlīšiem, saimnieks sāka domāt par iekštelpu remontu. To sāka ar krāsni, kuru vajadzējis pārmūrēt. Virtuvē bija veca maizes krāsns, bet, tā kā to vairs neizmantoja, pārmūrēja par plīti. Dainis vēl atceras laikus, kad šajā mājā cepa maizi. Tagad saglabājusies vien koka abra un lize.
— Pēc tam vajadzēja labot grīdas. Meistars Mārtiņš konstatēja, ka ar to vien nepietiks un kaut kas jādara arī ar sienām un logiem. Tā tas remonts pamazām sākās. Mārtiņam bija neparastas idejas, un viņš savā arodā ir liels mākslinieks, — stāsta Dainis.
Mājas iekštelpas saglabājušas savu senatnīgumu, bet daudzviet ieguvušas modernu akcentu, jo tās taču domātas dzīvošanai. Turklāt katrai telpai ir savs veidols. Dainis atzīst, ka pārsvarā visu domājis un lēmis pats, bet uzklausījis arī draugu ieteikumus, kuri arhitektūras, interjera un celtniecības jomā ir labi speciālisti. Arī pati māja pasaka priekšā, kas un kā labāk darāms. Nekas nav speciāli pārveidots, vien atklāta katras telpas būtība.
Telpa ar “rozīnīti”
Kā ikvienā kārtīgā lauku mājā, viss sākas ar virtuvi, kura bijusi un arī tagad ir kā saimes istaba. Šī telpa ir tāda, lai tur lielāko daļu laika mājīgi pavadītu paši un viesi — tīkami silda plīts, ir lielais saimes galds, un laiku skaita vecais pulkstenis. Šajā telpā lieliski sader kopā senatnīgā bufete, kura vesta no Pēterburgas, un tai pieskaņotās mūsdienīgās virtuves mēbeles. Telpas “rozīnīte” ir logs visā sienas augstumā.
— Domāju, ko darīt ar mājas galu, un pazīstama arhitekte ieteica šādu logu. Sākumā šaubījos, vai tā būs labi, bet rezultāts iepriecina, — atzīst Dainis Īvāns.
Šai telpai griestu un grīdas dēļi ir gaišā krāsā, bet sienu guļbaļķi –tumši. Arī citās pirmā stāva istabās atsegti sienu guļbaļķi, kuri saglabāti oriģinālajā tumšajā krāsā. Acīmredzot savulaik tie beicēti. Citā istabā sienas klājis rigipss, un kādu laiku telpu nekurināja. Tāpēc sienas bojāja mitrums. Tagad baļķi atklāti un vienkārši noslīpēti. Vēl kādā istabā sienas tikai nomazgātas, jo bija labi saglabājušās. No mitruma vietām bija sabojājusies arī grīda, tāpēc nelielu laukumu vajadzēja nomainīt. Lai arī grīdas remontam izmantoti veci dēļi, krāsa tiem krasi atšķiras.
— Jaunam dēlim ne ar kādu ķīmiju nevar dabūt tādu toni kā šiem senajiem. Tāpēc arī cilvēki meklē materiālus vecās pirtiņās un citās ēkās, — stāsta mājas saimnieks.
Augšstāva telpa ir Daiņa lepnums. Pēdējos gados tie bija neizmantoti bēniņi, kur glabājās veci krāmi. Tagad telpa pilnībā atjaunota, izmantojot modernākus materiālus, bet saglabājot arī dabīgo. Sākumā bijusi ideja iekārtot tur vairākas istabas, tomēr izlēmis par labu vienai lielai. Telpas vidū ir no dolomītakmeņiem mūrēts skurstenis, kādi ir lielākajā daļā apkārtnes māju. Tas rūpīgi notīrīts un nolakots, lai vieglāk noslaucīt putekļus. Arī šai istabai ielikti lieli logi, kuri dod daudz gaismas.
Vēsture pie sienas
Daiņa ģimenes lauku mājā ir daudz gleznu un grāmatu. Saimnieks atzīst, ka vēl studiju gados vēlējies iegūt kādu gleznu, bet nevarējis atļauties to nopirkt. Tagad gleznu sadāvināts tik daudz, ka daļa no tām atvesta uz lauku māju. Arī grāmatām izgatavoti vairāki plaukti, jo tās ģimenē vienmēr bijušas cieņā.
Par Īvānu dzimtu šajā mājā stāsta arī daudz senu fotogrāfiju, kuras tagad novietotas goda vietā. Katra no tām vēsta par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Bēniņos Dainis atradis arī fotoattēlu, kurā, iespējams, redzami viņa radi, ļoti interesantā rāmītī. Citā 1910. gada novembrī uzņemtā fotoattēlā ir Vietalvas ministrijas skola, kurā mācījušies viņa senči. No vēl viena attēla pretī raugās Daiņa vecāsmātes brālis Pēteris Lapainis. Viņš ir viens no latviešu virsniekiem, kurš savulaik saņēmis visdažādākos apbalvojumus — Jura krustu, Dzelzs krustu, Sarkanā Karoga kaujas ordeni un par nopelniem Latvijas brīvības cīņās — Lāčplēša Kara ordeni.
— Pēteronkuli maz pazinu, jo viņš ilgi bija izsūtījumā Noriļskā. Sākām sarakstīties tikai Atmodas laikā. Viņam pašam ģimenes nebija, un onkulis daudz palīdzēja šīs mājas iemītniekiem, pērkot mēbeles un citas lietas. Arī Vīnes krēsli ir viņa gādāti, — stāsta Dainis.
Cīnās ar ķirmjiem
Atjaunotajā mājā saglabājies daudz veco mēbeļu, kuras joprojām labi kalpo. Visi priekšmeti rūpīgi notīrīti un atjaunoti. Arī skapis, kuru vectēvs mantoja no brāļa Augusta Īvāna — viena no tagadējās Āgenskalna ģimnāzijas bijušajiem direktoriem un vairāku mācību grāmatu autoriem. Mēbele atvesta no Rīgas. Skapim reiz bijuši ļoti skaisti figurāli griezumi, bet tos krustmāte uzdāvinājusi kādam muzejam.
— Vēl saglabājies arī galdiņš un ozolkoka gulta. Mēbeles savulaik darināja kāds galdnieks no Pļaviņām. Viņš teicis, ka cietās koksnes dēļ sabojājis visus instrumentus, kamēr mēbeles izgatavojis, — stāsta Dainis.
Nederīga izrādījās tikai viena bufete, kuru bija sagrauzuši ķirmji. Lai kukaiņi postītāji neizplatītos visā mājā, mēbele likvidēta. Dainis stāsta, ka efektīvs līdzeklis cīņā ar koksnes bojātājiem ir pernica — speciāli apstrādāta lineļļa.
Bēniņos Dainis atradis stipri apbružātu un gadu gaitā pārkrāsotu koka galdiņu. Tā restaurēšana bijusi ļoti dārga, bet izrādījies — tā vērta. Līdzīgu galdiņu viņš ieraudzījis kādā izstādē Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā Rīgā.
Piedzīvo otru jaunību
Tagad, atskatoties uz paveikto, ir padarīta darba sajūta. Vienu gan Dainis atzīst — ja iepriekš izrēķinātu, cik tas izmaksās, noteikti nebūtu pat sācis. Darbs un labi materiāli ir dārgi. Tomēr, kad remonts sākās, to vajadzēja turpināt. Viņam paveicās ar meistariem, kaut arī ne vienmēr gāja gludi.
— Man šermuļi skrien pār kauliem, kad dzirdu vārdu “meistars”, jo daudz kas pieredzēts. Prasmīgi cilvēki ir “uz izķeršanu”. Man paveicās arī ar guļbūvju meistaru, kurš pārbūvēja klēti. Amatnieks ieteica ēkai ielikt logus. Sākumā tam nepiekritu, bet ieteikums izrādījās pareizs, — saka Dainis.
Senā klēts tagad piedzīvo otru jaunību. Tai vajadzēja mainīt dažus apakšējā vainaga baļķus, grīdu, uzklāt jaunu jumtu. Šajā interjerā labi iederas apdares dēļi, kuri noslīpēti un apstrādāti ar antiseptiķi.
Jaunums ir arī klētij piebūvētā terase. Arī tās celtniecībai mājnieki sākumā nepiekrituši, bet tagad ir apmierināti. Terases galā novietota logu vitrāža, kuru Īvāni atveduši no vecā Rīgas dzīvokļa. Sākumā gribējuši to likt jaunuzceltajā pirtiņā, bet radies labāks risinājums. Tagad vakaros saules stari draiski iemirdzas vitrāžas stiklā.
Māja nav muzejs
Ikvienā telpā savu vietu atraduši seni priekšmeti. Tā ir šīs mājas mantība, kura lietota un krāta gadiem. Ja ko interesantu atrod, nospodrina un noliek piemērotā vietā. No steļļu detaļām, piemēram, iznācis labs apģērba pakaramais. Antikvāra lieta ir arī radio aparāts, kuru Īvāni reiz pirkuši par dekrēta naudu.
Daiņa īpašumā nonācis arī sievas Elvīras vecākiem piederējušais patvāris. Tas atvests no Sanktpēterburgas. Mājas saimniekam vajadzēja divas dienas, lai saprastu, kā tas īsti darbojas. Visādi izmēģināja uzpūst tvaiku, bet nekā. Tad atcerējās, ka vecās krievu filmās tvaiku uzdzina ar zābaku. Izrādījās — pareizi!
Dainis atzīst, ka muzeju gan savā mājā neveido, jo tā domāta dzīvošanai. Pēc visām pārmaiņām ģimenei te arvien vairāk patīk. Dainis joko -– ja gribi pabūt viens, jādodas uz Rīgu, jo laukos vienmēr esi starp cilvēkiem. Arī bērni tagad atbrauc biežāk, turklāt kopā ar draugiem.
