Visu pagājušo nedēļu pavadījām it kā cukura klātbūtnē, tomēr salda tā garša nebija.
Visu pagājušo nedēļu pavadījām it kā cukura klātbūtnē, tomēr salda tā garša nebija. Pēc konstatētās Jelgavas cukurfabrikas notekūdeņu ieplūdināšanas Lielupē, kas radīja ievērojamu postu dabai, pagājušo otrdien fabrika pilnībā apturēja ražošanu. Tas savukārt draudēja radīt ne tikai ekoloģisku, bet arī ekonomisku katastrofu, jo cukurfabrika nodrošina iztiku ļoti daudziem cilvēkiem — fabrikā strādājošajiem un cukurbiešu audzētājiem.
Neapšaubāmi, konstatējot Lielupē tik lielu piesārņojumu, kad masveidā iet bojā zivis un vēžveidīgie, bija jāreaģē momentā. Notekūdeņu problēma Jelgavā taču neradās vienā dienā. Tā vienmēr bijusi aktuāla šai un līdzīgām rūpnīcām. Tad kāpēc jau agrāk uzņēmumam neprasīja stingrāk ievērot vides prasības? Vai tiešām labi pelnošs uzņēmums nevar ierīkot atbilstošas attīrīšanas iekārtas?
Visticamāk šodien Jelgavas cukurfabrika jau atsākusi darbu. Cukurbiešu audzētāji kādu brīdi var būt mierīgi. “Pielāpītas” arī Vides dienesta prasības, ievadot upē sašķidrināto skābekli, lai zivis var elpot. Tikai cik ilgi turpināsies šis miers? Ja atkal kaut kas notiks, bažas par rūpnīcas slēgšanu uzbangos no jauna. Atcerēsimies, cik vieglu roku slēdza Jēkabpils cukurfabriku. Sauss aprēķins izrādījās spēcīgāks par to, ka daudzi cilvēki zaudēs darbu. Arī šajā reģionā zemnieki audzēja cukurbietes un pat kredītā bija iegādājušies cukurbiešu novākšanas kombainus. Tā ka garantijas tam, vai atkal nezaudēsim kādu pašmāju uzņēmumu, nav nekādas. Vieglāk taču ir kaut ko likvidēt, nevis domāt par attīstību.
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl gads. Šobrīd politiskā dzīve Latvijā ir laiska — tikai pa retam paziņojumam, ka atkal kāds deputāts maina partiju, dzirdamas neskaidras vīzijas par koalīcijām, frakcijām un nākamajiem tautas kalpiem. Nekā nopietna, tāpēc katru politisku paziņojumu cenšas apspēlēt pamatīgi. Piemēram, ievērības cienīgs izrādījies fakts, ka Tautas partijas jaunās programmas vīzijas tiks rakstītas bijušā partijas līdera Andra Šķēles vadībā. Tas gan nenozīmējot, ka Šķēle varētu kandidēt arī vēlēšanās, lai arī daļa partijas biedru to vērtētu ļoti pozitīvi. Tagadējie partijas vadošie politiķi uz šādu varbūtību gan raugās rezervēti. Gundars Bērziņš ir visai tiešs — lieli cilvēki lemjot paši, bet, viņaprāt, Šķēlem nav jāatgriežas. Bumba divreiz vienā bedrītē nekrītot. Der atcerēties, ka Šķēle politikas bedrītē “kritis” ne divas reizes vien. Viņš laikam pagaidām ir vienīgais, kurš tik daudzreiz gājis prom un atkal atgriezies.
Runas par Andra Šķēles kandidēšanu vai nekandidēšanu Saeimas vēlēšanās, iespējams, izraisīja Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga aplinkus mājieni, ka arī viņš varētu piedalīties nākamajās Saeimas vēlēšanās. Pēc dažu politiķu teiktā, Šķēle esot atzinis, ka tad jānāk arī viņam.
Nopietnāks šķiet fakts, ka Zaļo un Zemnieku savienība aicina pievienoties Māra Gulbja vadīto “Jauno demokrātu” apvienību un apspriest jautājumu par kopīgu sarakstu Saeimas vēlēšanām. Taču “Jaunie demokrāti” pagaidām ir atturīgi un vēlas tikai sadarboties. Drīz pēc tam “demokrāti” izplatīja savu paziņojumu, ka sadarboties aicina ne tikai “zaļos”, bet arī politisko partiju “Latvijai un Ventspilij”. Ņemot vērā, ka Māris Gulbis jau ir apbružājies politikā, maz ticams, ka viņš tikai gaidīs, kurš aicinās “spēlēties savā smilšukastē”, bet, domājams, veidos savas kombinācijas. Gulbis arī pats uzsver, ka viņa vadītā partija jau tagad ir patstāvīgs politisks spēks, kuru Latvijā jāņem vērā.
Nesen veiktā sabiedrības aptauja rāda: vairāk nekā divas trešdaļas jeb 70 procentu Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka nebija pareizs Saeimas 2003. gada lēmums Latvijas karavīriem doties uz Irāku miera uzturēšanas misijā.
Sabiedrības aptauja ir viena no iespējām, lai spriestu par kādu jautājumu, arī par latviešu karavīriem starptautiskajā miera misijā. Par to jādiskutē daudz nopietnāk, kaut gan arī es nekad neesmu bijusi par kara sākšanu Irākā. Joprojām neatzīstu arī to, ka sveša vara cenšas pārvaldīt valsti un tautu, spiež dzīvot pēc citiem likumiem. Tādu miera uzturēšanu var stiept līdz bezgalībai, bet labuma būs maz. Labi vēl, ka latviešiem šajā misijā nav jādodas piespiedu kārtā, kā tas bija ar Afganistānu padomju gados. Paziņas, kuri tur dienējuši, šobrīd brīvprātīgi karot vairs nevēlas nekur, jo apzinās dzīvības cenu.
Tagad tā ir katra karavīra brīvprātīga izvēle — vai tādā veidā pelnīt naudu. Tas gan ir daudz bīstamāks veids, kā materiāli nodrošināt ģimeni, nekā strādāt Īrijā vai Anglijā.
Pagājušajā nedēļā ASV medicīnas eksperti apmeklēja Latviju un iepazina mūsu valsts veselības aprūpes sistēmu. Viesi par redzēto bija patīkami pārsteigti — augsti kvalificēti speciālisti un modernas tehnoloģijas slimnīcās.
Mēs paši gan tik augstu nevērtējam mūsu veselības aprūpes sistēmu. Veselības aprūpe mums patiesi ir attīstīta, tikai — cik maz no tā tiek iedzīvotājiem! Jo plānāks maciņš, jo mazāk iespēju.
Kaut kas pašreizējā veselības aprūpes sistēmā nav pareizi. To, kas notiks ar pacientu, nosaka galvenokārt ģimenes ārsta “maks”. Un ārsti ir spiesti rēķināt, jo viņus ierobežo budžets. Kamēr šāda situācija būs, dārgās izmeklēšanas ierīces daudziem pacientiem neredzēt kā savas ausis. Varbūt kādas jaunas vīzijas būs pēc ģimenes ārstu praksēs veiktā audita, kuru, starp citu, pasūtījuši paši ārsti.
Nedēļas nogalē pasauli pāršalca drausmīgā vēsts par zemestrīci Pakistānā. Notikušais kārtējo reizi pierāda, cik bezspēcīgs ir cilvēks cīņā ar dabu. Lai arī notikušais ir tālu, cilvēki visā pasaulē jau steidz palīdzēt cietušajiem, arī cilvēki Latvijā sāk vākt ziedojumus. Bēdās tomēr spējam būt vienoti.
Tikmēr Latvijā baudām neticami skaistu un siltu rudeni. Vieniem tā ir iespēja vairāk būt pie dabas un vēl steigt apdarīt lauku darbus, bet citi noteikti priecājas, ka aizkavējas apkures sezonas sākums, jo daudzviet par siltumu mājokļos šogad vajadzēs maksāt krietni vairāk.
