Garšo mūsu balzams un šokolāde. Grūstot komunistu režīmam, 1991. gada 25. jūnijā Slovēnija pasludināja neatkarību, un Ļubļana beidzot kļuva par slovēņu galvaspilsētu.
(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 4. oktobra numurā.)
Garšo mūsu balzams un šokolāde
Grūstot komunistu režīmam, 1991. gada 25. jūnijā Slovēnija pasludināja neatkarību, un Ļubļana beidzot kļuva par slovēņu galvaspilsētu. Varbūt savas vēstures dēļ, kura līdzīga Latvijai, visi sastaptie slovēņi līdzīgi latviešiem zina un pazīst citas Eiropas mazās tautas, arī latviešus.
Lai labāk iepazītu galvaspilsētu un slovēņus, oktobrī izmantoju vietējā gida pakalpojumus. Puisis bija ļoti runīgs un atraktīvs. Dzirdot manu iepriekšējā vakara naksnīgās, jau nedaudz rudenīgi vēsās pilsētas apskates laikā aizsmakušo balsi, paziņoja, ka var runāt arī krieviski, lai nav jātulko. Viņš jau pāris reižu bijis Latvijā, piebilstot, ka mūsu piejūras mazpilsētās galīgi neesot ko darīt, bet Rīga, Turaida un Jūrmala esot lieliskas. Latviešiem visgardākās lietas esot balzams, šokolāde un cepumi. Viņš lieliski orientējās mūsu valsts vēsturē. Divas stundas ar vietējo gidu bija dārgas — vairāk nekā 200 eiro, bet informatīvi bagātas.
Dīvainais piemineklis ar puskailo mūzu
Visjaukāk Ļubļanu apskatīt vakarā, romantisku un izgaismotu. Pāri pilsētai slejas ietekmīga pils — Ļubļanas simbols. Turp gan labāk doties dienā ar īpašiem tūristiem domātiem busiņiem, jo uzkāpšana prasa lielas pūles. Pilī izvietots virtuālais muzejs un slovēņu dārgumu krātuve. Pils piekājē upes krastos ir nelielā vecpilsēta ar savdabīgu arhitektūru, dēvēta par Prāgus miniatūrā.
Pilsēta pārcietusi divas zemestrīces — 1511. un 1895. gadā. Īpaši ir Ļubļanas tilti. Pēc pēdējās zemestrīces Austrijas imperators Francis Jozefs piešķīra līdzekļus pilsētas atjaunošanai. Kaut gan neviens tilts nebija cietis, nauda bija dota arī tiltu būvei, un cits citam līdzās uzcelti trīs tilti, nosaucot tos par Trimostovji. To pakājē Slovēnijas himnas autora, tautas iemīļota dzejnieka Franča Prešerna laukums ar viņa pieminekli, kuru rotā puskaila mūza virs dzejnieka galvas. Izskatās visai dīvaina, un var tikai minēt, kādas baznīcas dusmas piemineklis izraisīja 1905. gadā, kad to atklāja toreizējā Dievmātes laukumā. Francim Prešernam bija lemts kļūt par slovēņu tautas dzejas tēvu. Netālu aplūkojama māja, kurā mitusi viņa īstā mūza — romantiskā mīlestība Jūlija, kura apprecējās ar citu.
Vēl viens tilts turpat līdzās veltīts otram Ļubļanas simbolam — Drakonam. Pūķu tilts ir gleznains, taču slovēņi tam devuši citu nosaukumu — vietējie to dēvē par Sievasmātes tiltu. Trimostovjes otrā pusē sajūsmina rātsnams ar Venēcijas skulptora Frančesko Robbla meistardarbu — 1751. gadā veidoto strūklaku, kura simbolizē trīs Krainas lielākās upes — Savu, Krku un Ļubļanicu.
Vakariņas ar folkloras programmu
Turpat aiz rātsnama ir slovēņu nacionālais krogs “Sokol”. Senatnīgs, divos stāvos, atsauc atmiņā “Vella kalpus”. Pie galdiem visdažādāko tautību kompānijas. Vakariņām izvēlamies nacionālo virtuvi — kārtīgu gaļas ēdienu ar kartupeļiem. Kad paēsts un diezgan baudīts alus, rēķins sešiem šķiet visai pieticīgs — 60 eiro. Par 330 eiro grupa var izvēlēties īpašu folkloras programmu ar vakariņām vai lēti pavakariņot kādā ķīniešu krodziņā.
Vecpilsēta apskatīta un var aiziet uz pilsētas otru daļu, kura celta pēc Otrā pasaules kara. To raksturo modernisms.
Noteikti jāredz tirgus starp Ļubļanicas upi un vareno pilskalnu. Gar upes krastu stiepjas gara nelielu arkveidīgu paviljonu virtene. Tirgus celtnes, tāpat kā Trimostovji un lielāko daļu ēku, 20. gadsimta 30. gados projektējis viens no izcilākajiem slovēņu arhitektiem Jože Plečniks. Tirgū daudz melnīgsnēju sieviņu piedāvā pirkt gadalaikam atbilstošus zaļumus, dārzeņus vai ziedus.
Spokainais skaistums
No Ļubļanas grupu vedu Adrijas jūras virzienā. Dodamies uz noslēpumaino pazemes pasauli Postojno. Tā ir pusstundas brauciena attālumā. Tūristiem atvērtajā Postojnas alas fragmentā var redzēt visu, ko piedāvā pazemes pasaule — filigrānu stalaktītu dārzus, kaļķa nogulšņu “aizkarus”, pazemes koncertzāli, kurā var uzņemt vairāk nekā 10000 cilvēku, unikālu salamandru jeb cilvēkzivi, kura dzīvo mūžīgajā tumsā.
Ūdens alas veidojis divus miljonus gadu 20 kilometru garumā. Viens stalaktīts desmit gados izaug tikai 0,1 milimetru, nedaudz ātrāk aug stalagmīti — veidojumi, kuri aug no alas pamatnes. Visu gadu pazemē ir konstanta temperatūra — līdz +10 grādiem. Postojnas alā tūristus ieved īpašā vagoniņā, kurš pagriezienos traucas kā neprātīgs. Pazemes pasaule ir tik spokaini skaista, ka ceļš šķiet bīstami nebeidzams. Vilciens apstājas pie 45 metrus augstā Kalvārijas kalna. Pa lēzeniem celiņiem divus kilometrus veicam kājām, šķērsojot tiltiņu, kuru Pirmā pasaules kara laikā cēluši krievu gūstekņi. Izejam cauri Spageti zālei. Tad Baltā, Sarkanā zāle un milzīgais Dimants — stalaktīts, kurš ir alas simbols.
Alas “vēderā” — tumsā
Gaiss tur ir ļoti viegls, kā aromātisku sāļu piesātināts. Alās ir ļoti spēcīga dabiska gaisa ventilācija, un tieši vējš rada neparastās stalaktītu formas. Lai cilvēki kaut mirkli atcerētos, cik gaistošs ir civilizācijas spēks, gidi mēdz alās uz mirkli izslēgt gaismu. Labs joks, taču reiz viss bija pa īstam — elektrība tiešām nodzisa, kad tikko bijām ieradušies alas “vēderā”. Par paniku gan nekas neliecināja, tomēr vēsums pēc kāda laika kļuva uzmācīgs, un mēs bijām patiesi laimīgi, kad gaisma iedegās. Manai Jelgavas grupai koncertzālē tik vareni skanēja “Pūt, vējiņi!”, ka daudzie ārzemnieki klausījās aizturētu elpu.
Koncertzālē notiek koru, operas un simfoniskās mūzikas koncerti. Arī man ir izdevies dzirdēt operdziedātāju mēģinājumus šajā pazemē.
Izejot no alas, tūristus sagaida varenā Pivkas upe — alu veidotāja. Šī pazemes pasaule slovēņiem ir īsta zelta bedre, jo biļešu cenas nepārtraukti pieaug. Izdevīgāk tās iegādāties komplektā — biļete alas un Predjamas pils apskatei maksā vairāk nekā 20 eiro, bet grupām ir lētāk.
Pilī slēpās Erasms
Tālāk pa gleznainu ceļu dodamies uz deviņus kilometrus attālo Predjamas pili. Tagadējā pils savā 16. gadsimta veidolā alas ieeju slēpj virs sevis, bet milzu pazemi, otru lielāko pazemes alu sistēmu Slovēnijā, veidojusi Lokvas upīte. Šajās alās ļauts ielūkoties speciālā aprīkojumā tērptiem un īpašu gidu pavadībā, bet mēs samierināmies ar unikālās pils apskati. Spītējot dabai, tā ir īsts viduslaiku celtnieku meistardarbs. Visslavenākais pils iemītnieks bija Erasms, kurš tur slēpās 15. gadsimta otrajā pusē. Dzīve pilī viņam nebija patīkama, toties droša, kaut gan pat pils nespēja glābt drosmīgo Erasmu, kurš gadu un vienu dienu ķircināja savus aplencējus, austriešu imperatora kareivjus, cienājot viņus ar vērsēnu cepešiem un svaigi plūktiem ķiršiem. Tos viņš ieguva, pa slepeno eju virs pils izkļūdams ārpusē.
Liepa — valsts simbols
Nodevības dēļ laupītāju princis šķirās no dzīves visai prozaiskā vietā — tur, uz kurieni pat sultāns kājām iet. Smieklīgi skumjajam stāstam par slovēņu slaveno Robinu Hudu beigas gan ir romantiskas — Erasma sirdspuķīte uz viņa kapa iestādīja liepu, kura aug joprojām. Slovēņi liepu uzskata par nacionālo koku un valsts simbolu. Sākot pildīt amatu, jaunajiem ministriem jāzvēr pie liepas krietni kalpot savai tautai.
Vēlēšanās zvans
Pils telpas ir atjaunotas tādas, kādas tās bijušas 16. gadsimta īpašnieku Kobenzlu laikā. Pilī izmantoju vietējo gidu pakalpojumus. Meitenes stāstīja interesanti. Esam jau sadraudzējušās. Ikreiz viņas uzdod jautājumus par Latviju un apjautājas, kad atkal atbraukšu. Jaukākais, ka viņas sākušas saprast latviešu valodā teikto.
Pilī ir vēlēšanās zvans, kuru ieskandinot var piepildīt kādu savu vēlēšanos. Gide piebilst, ka bezcerīgi ir vēlēties naudu. Pilī notiek arī Slovēnijā iecienīti bruņinieku svētki.
Zirgu balets
Gandrīz pie Itālijas robežas, Lipicā, izveidots vesels komplekss cilvēku sirds, acu un miesas priekiem — smalks hotelis ar peldbaseinu, kazino, golfa laukumi, brīnišķīgs parks. Mēs izvēlamies vien 1580. gadā dibinātās fermas apskati un zirgu baletu. Biļete šim pasākumam maksā 12 eiro. Mūs sagaida angliski runājošs vietējais gids. Pusmūža vīrietim rokā liepas zariņš. Vīrs jautā, no kurienes mēs esam. — No Latvijas? Viņš zina par trim baltu tautām, arī izmirušajiem prūšiem un, norādot uz liepas zaru, jautā, kā to sauc latviski. Liepa? Lipica tulkojumā nozīmē “liepiņa”. Gids stāsta interesanti — par ērzeļiem, ķēvēm un izrāda fermu, aplokus. Sarunā nonākam pat līdz itāliešu ērzelim Stallone.
No vienkāršā vīra plūst neparasts intelekts, un pēc katra šāda satikta slovēņa gribas domāt — cik gudra un neparasta tauta (nepavisam kā turpat kaimiņos dzīvojošie itālieši, kuriem tā arī neizdodas ieskaidrot, kur ir Latvija).
Zirgu balets ir īpašs. Šīs pašas šķirnes zirgus esam vērojuši ungāru šovos. Viss notiek graciozi un valša skaņās. Mirkli piemirstas visa pasaule…
Ezers un pļava vienlaikus
Oktobrī te biju kopā ar grupu, kurā bija vietējās Divačas pašvaldības mēra viesi. Mums izrādīja visu ievērojamāko apkārtnē, arī brīvdabas baznīciņu, vietējo Lurdu. Pašvaldības teritorijā ietilpst Skočjanas ala, 11 savienotu alu, iekritušas ielejas, dabīgi tilti pāri upei Reka — Velka Voda, pazemes kanjoni. Skočjanas ala jau kopš 1986. gada ir UNESCO aizsardzībā, un šī ala šķita daudz mežonīgāka nekā Postojnas.
Pirms alas apskates bija pieņemšana Divačas mērijā. Uzzinājām, ka vietējie pārsvarā nodarbojas ar vīnkopību un audzē aitas. Vislielākā problēma ir dzeramais ūdens. Ar ūdeni tiešām gadās joki. Slovēņiem ir tāds īpašs Cerknicas ezers — karsta brīnums, kurš pusgadu ir ezers, otru gada pusi — zaļš lauks. Ūdens te ir, te pazūd pazemē.
(Turpmāk vēl)
