Pēdējo gadu laikā Latvijas pierobežā pieaudzis no Igaunijas ienākušo lāču skaits. Piemēram, Limbažu rajona Staicelē, “Dūcīšu” mājās, zemnieki savas mājas pagalmā 14. septembrī kokā atrada divus lāču mazuļus.
Pēdējo gadu laikā Latvijas pierobežā pieaudzis no Igaunijas ienākušo lāču skaits. Piemēram, Limbažu rajona Staicelē, “Dūcīšu” mājās, zemnieki savas mājas pagalmā 14. septembrī kokā atrada divus lāču mazuļus.
Latvijas teritorijā kopumā šogad saskaitīts desmit lāču, tas ir divreiz vairāk nekā pērn.
Tomēr, lai arī sastapšanās ar lāci parasti cilvēkam nav bīstama, pekaiņa pamanīšana Latvijā ir sensācija un rada neizpratni. Igauņu speciālisti uzskata – latviešus drīzumā varētu sagaidīt līdzāspastāvēšanas problēmas, jo mēs esam atradinājušies dzīvot kopā ar lāčiem.
Igauņi, kuri var dižoties ar 500, 600 lāču lielu populāciju, lāci uztverot kā dabisku kaimiņu. Igaunijas un Latvijas pierobežā, Nigulas valsts rezervātā, pat izveidota īpaša lāču mazuļu patversme, kurā mīt lācēni bāreņi pēc vecāku bojāejas medībās. Mazuļiem netiek dota cilvēkiem paredzētā barība, lai neveidotos interese kaut vai par ogotāju sviestmaizēm.
Igauņiem trūkst vietas
Latvijā lāču populācija ir salīdzinoši neliela. Valsts meža dienesta uzskaitē esošie lāči mīt pa diviem Alūksnes un Madonas rajonā un pa vienam — Balvu, Gulbenes, Krāslavas, Rēzeknes, Valkas un Valmieras rajonā.
Viens no pieņēmumiem, kāpēc lāči pēdējos gados ienāk Latvijā, ir aktīvās lāču medības Krievijā, kas lāčus piespiež doties Igaunijas virzienā. Igaunijā lāču populācija ir stabila, tai ir tendence pieaugt. Lāčiem nākas meklēt jaunas teritorijas, tāpēc viņi virzās uz Latviju.
Vai dzimst pie mums?
Ar lāču vairošanos cieši saistīta ziemas guļa, kuras laikā ziemas otrajā pusē lācenēm dzimst mazuļi. Konkrētu apstiprinājumu lāču vairošanās faktam Latvijā nav, taču uzskata, ka Limbažos atrastie lācēni dzimuši Latvijā. Agrāk pētniekiem šķita, ka mūsu lāči ziemas vada nomodā vai no pierobežas rajoniem dodas pārziemot kaimiņvalstīs.
Laba zīme iespējamajām vairošanās tradīcijām ir šogad janvāra otrajā pusē uzietā lāču tēviņa miga. Toreiz mežacūku medību laikā Alūksnes rajonā no midzeņa ar dzinējiem tika izbaidīts liels pieaudzis lācis. Starp nelielām eglītēm ierīkotā egļu zariem izklātā iedobe bija pirmā dokumentētā lāča miga Latvijā. Literatūrā uzsvērts, ka tēviņi parasti pirmie apgūst teritorijas un veido migas.
Tomēr lāči strauji savairoties nevar, jo lācenes pārojas apmēram ar gada vai divu starplaiku. Lācenei vidēji piedzimst divi mazuļi, taču Igaunijā konstatēts ļoti rets gadījums, kad lācenei piedzimuši pieci lācēni.
Visi nav saskaitīti
Iespējams, Latvijā šogad nav pagūts saskaitīt visus lāčus. Noslēdzoties pavasara uzskaitei, saņemtas pārliecinošas ziņas par lāci Rīgas rajonā, Saulkrastu apkārtnē, netālu no Ādažu militārā poligona. Šovasar saņemti vairāki ziņojumi par lāčiem Latvijas austrumu daļā. Iespējams, lāču ir vairāk nekā desmit, jo redzētie lāči atšķiras pēc ķermeņa izmēra, un vietas, kur viņi redzēti, bijušas izklaidus. Tāpēc tas nevar būt viens un tas pats dzīvnieks.
Sastopot lāci, cilvēku pārņem lielākas bailes nekā ieraugot citu Latvijas dzīvnieku. Jāapstājas un lēnām jādodas projām, nevajadzētu bēgt vai lācim tuvoties. Lācim vai lācēnam nav jāpalīdz nokāpt no koka, viņš nenokritīs un nesadauzīsies. www.medibas.lv
Izziņa.
Daudz lāču nomedīja XIX gadsimtā, tādēļ XX gadsimta sākumā lāču bija palicis pavisam nedaudz — ap Lubānu un Gulbeni. Visā Eiropā valdīja viedoklis, ka jebkurš plēsējs ir bīstams lauksaimniecībai un draudīgs cilvēkam. Latvijā mednieku kolektīvi vienojās, ka, ja kāds plēsējs šķērsos robežu no Krievijas puses, viņam sekos tik ilgi, kamēr ielenks un nogalinās. Līdz 1926. gadam visi vietējie lāči bija iznīdēti, un lāči Latvijā no Krievijas un Baltkrievijas puses atgriezās tikai kara laikā vai pēckara gados. Šobrīd lācis ir Latvijā aizsargājama suga, pret viņu stobru vērst nedrīkst.
