Jaunjelgaviete Astrīda Bērziņa ir dzīvespriecīga kundze, kurai, kā pati saka, ir viss: bērni, mazbērni, vīrs.
Jaunjelgaviete Astrīda Bērziņa ir dzīvespriecīga kundze, kurai, kā pati saka, ir viss: bērni, mazbērni, vīrs. Saticīga ģimene. Astrīdas kundze nodarbojas ar sirdij tīkamām lietām: kolekcionē lelles, dzied Daudzevas korī un Jaunjelgavas vecmāmiņu vokālajā ansamblī “Rudens roze”, apmeklē kultūras pasākumus un atpūšas mežā, sēņojot un ogojot. Šomēnes Jaunjelgavas kultūras namā ir pirmā viņas leļļu izstāde.
Taču pirms dažiem gadiem sievietei šķita, ka dzīve jau gandrīz galā. Toreiz Astrīda štatu samazināšanas dēļ devās pensijā. Negaidot notika brīnums — no depresijas un dzīves apnikuma darbīgo sievieti izglāba divas vecas lellītes, kuras kaimiņš kā nevajadzīgas izmeta malkas šķūnītī. Sākās aizraušanās, kura pilnībā pārvērta Astrīdas kundzes dzīvi.
Vienīgo uzdāvina draudzenei
— Vai jums lelles patīk kopš bērnības?
— Tā nevaru teikt, jo man bērnībā leļļu nemaz nebija. Mūsu ģimeni 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, un tur, ja kādam bērnam lelle arī bija, tā bija no lupatiņām gatavota. Vienīgo lelli uz Sibīriju man no Latvijas atsūtīja krustmāte. Tā bija ar porcelāna galviņu un man ļoti mīļa. Es lelli saudzēju, bet, kad braucām mājās, uzdāvināju savai draudzenītei, skolotājas meitiņai.
Arī vēlāk, kad mācījos Jaunjelgavas vidusskolā, leļļu man nebija. Kad apprecējos, arī lelles nebija vajadzīgas, jo man piedzima divi dēli, kuriem, protams, interesēja zēniem piemērotas rotaļlietas.
Nevienam nevajadzīga
— Un tā lelles jums bija vienaldzīgas līdz pat pensijai?
— Piespiedu pensionēšanās tobrīd likās traģēdija. Man taču bija tikai 55 gadi, es vēl varēju strādāt un strādāt. Un pēkšņi es nevienam vairs nebiju vajadzīga. Pēdējā darbavieta bija Stučkas skaitļošanas nodaļa. Uz darbu vajadzēja braukt ar autobusu, agri celties, diezgan tālu iet līdz autobusu pieturai. Un vienā dienā man nekur vairs nevajadzēja steigties … Tas bija kā murgs!
— Jums neinteresēja ne māja, ne tuvinieki, ne izklaides?
— Man sākās depresija. Mājās viss bija kārtībā, bija arī dārzs, taču mieru nekur nevarēju rast. Nevienam gan nestāstīju, cik slikti jūtos, bet pasaule bija kļuvusi par vietu, kurā es biju lieka. Par atpūtu nebija ko domāt. Tas bija pavasarī, kad smaržo katra jauna lapiņa, bet mani tas viss kaitināja un traucēja. Mocījos diezgan ilgi, līdz risinājumu sūtīja nejaušība.
Sevi salīdzina ar izmestu rotaļlietu
— Kā tas notika?
— Reiz gribēju aiziet pie kaimiņiem, pēkšņi redzu, kā kaimiņš, arī pensionārs, nes uz malkas šķūnīti dažas bērnu rotaļlietas, arī divas lelles. Nodomāju: redz kā, izmet nevajadzīgas mantas, tāpat kā mani dzīve izmetusi “aiz borta”. Gauži iesāpējās sirds. Ilgi todien nebija miera, pat slikti gulēju. Līdz izdomāju, ka varētu pamēģināt lellītes salabot, un tās atkal kādam noderētu.
Nākamajā dienā devos pie kaimiņa, lai lūgtu atļauju lelles paņemt. Viņš, protams, labprāt man tās atvēlēja. Un tā sākās mana leļļu “slimība”. Vispirms es tās nomazgāju ar smaržīgu šampūnu un salaboju sabojātās vietas. Tad, kā nu pratu, sameistaroju apģērbu. Šūt es neprotu, taču mazas drēbītes tomēr riskēju sadiegt pati.
Manas pirmās lelles iegūtas 1998. gadā. Pēc atjaunošanas tās paturēju sev, un nu manā kolekcijā ir jau ap 90.
Dzīvos otru mūžu
— Jūs krājat tikai bojātas un izmestas lellītes?
— Jā. Dažas kaimiņbērni, zinādami par manu aizraušanos, nemet ārā, bet uzreiz atnes un uzdāvina man. Esmu viņiem par to pateicīga. Tomēr mīļākās man ir tieši izmestās un saplēstās lelles, jo tām es dodu otru mūžu.
Ļoti mīļa man ir lelle, kuru vīrs atrada, izmestu mežā. Tās mati bija tik savēlušies un sejiņa tā nosmērēta, ka nav atmazgājama. Es to saposu, bet seja, kā redzat, joprojām ir nosmulēta.
Diezgan daudz sabojātu rotaļlietu var dabūt “humpalu” veikalos. Man laimējās Skrīveros iegūt vairākas lelles, kuras bija bojātas un pārdevēja tās gribēja izmest. Lellītes man piedāvā arī Jaunjelgavas lietoto preču veikalos.
Ja rotaļlietai trūkst roku vai kāju, no tās var izmantot kaut tikai galvu. Es tad izgatavoju pilnīgi jaunu mīksto lelli. Tā tapa, piemēram, klauniņš, kura augumu un tērpu veidoju pati.
Vārdos sauc īpašās lelles
— Lellēm ir arī vārdi?
— Lielākajai daļai nav. Nespēju tik daudz vārdu izdomāt. Taču dažām tomēr ir. Vairākas “pliknītes” apģērbt man palīdzēja māte, un vienu lellīti, kurai viņa noadīja krāsainu kostīmiņu, nosaucu par Zelmu — mātes vārdā. Zelmiņa ir skaista un, kad vēderiņā piespiež podziņu, raud.
Toties cita lellīte nosaukta par Astru — saīsināti manā vārdā, jo māte teica, ka es maza bijusi tai līdzīga. Šī lellīte, kad piespiež po-dziņu, jautri smejas.
— Pamanīju, ka jūsu leļļu izstādē ir tikai viena Barbija. Kāpēc tā?
— Man šīs lelles nepatīk, tāpēc arī kolekcijā ir tikai viena. Barbijas līdzinās cita citai, tāpēc nav interesanti tās kolekcionēt, jo neko neparastu nevar izveidot, arī šīs lellītes atjaunojot.
Iederas arī puika
Kolekcijā ir arī leļļu puika — pavārs. To man uzdāvināja ansambļa “Rudens rozes” dziedātājas, kurā es jau vairākus gadus dziedu. Puika ir liels un apaļš kā jau pavārs un labi iederas skaisto meitenīšu pulkā.
Tikai viena man ir lupatu lellīte ar zīmētu sejiņu. Viņai ir divas kleitiņas, taču bērniem šādas lellītes tagad neinteresē.
— Kur jūs lelles glabājat? Tām taču vajadzīga gandrīz vai atsevišķa istaba!
— Istabas man nav. Lelles liekam uz skapjiem, sekcijas, palodzēm, daļu — vienkārši kartona kastēs. Esmu pateicīga vīram un dēlam, ar kuru dzīvojam vienā dzīvoklī, ka viņi manu aizraušanos atbalsta un neīgņojas, ka lelles varbūt mūs pašus drīz “izspiedīs” no dzīvokļa.
Vairāk interesē dators
— Jūs vācat un labojat saplēstas un izmestas rotaļlietas. Vai tās tādas ir bērnu nevērības un pat nežēlības dēļ?
— Tā varētu teikt. Kad pēc kara dzīvojām nabadzīgi, rotaļlietas, kuras daudziem bija nevis pirktas veikalā, bet vecāku vai pašu gatavotas, taupījām un saudzējām. Tagad ir citādi. Puikas ātri vien izjauc jaunu automašīnu, arī meitenītes grib zināt, kas lellītei galviņā vai vēderā, norauj rokas un kājas. Saudzēt mantas bērnam jāmāca no viņa dzīves pirmajām dienām, diemžēl daudzās ģimenēs tā nenotiek. Bērniem tagad rotaļlietas nemaz tā neinteresē. Jau piecgadīgs knauķis labāk darbojas ar datoru, nevis rotaļājas ar mantām vai spēlēm.
Vai bērni ir nežēlīgi? Ne visi, protams, taču daļa ir. Viņi saplēš ne tikai rotaļlietas, bet dara pāri arī dzīviem kaķiem, suņiem, putniem. Domāju, ja bērns sapratīs, ka dzīvniekam sāp tāpat kā viņam, tad vairs pāri nedarīs. Viss atkarīgs no audzināšanas.
Dziedina nedzīvās
— Jūs var salīdzināt ar leļļu dakteri.
— Es patiesi priecājos par katru jaunu “dziedināmu” rotaļlietu. Tiklīdz tā nonāk manās rokās, tajā pašā dienā sāku “atveseļošanas kūri”. Nomazgāju, ieveidoju matus, piešuju vai pielīmēju zaudētās detaļas, meklēju un šuju piemērotu apģērbu. Ir sajūta, ka manam lielajam “bērnu” baram atkal viens ir klāt. Tas jāpieradina pie pārējiem un jāatrod vieta, kur novietot.
Tā ir jauna dzīve, kuru lellīte atkal sāk. Arī dāvanās es pieņemu tikai labojamas lelles. Dažkārt draugi vai radi saka — mēs tev uzdāvināsim skaistu jaunu lelli, kuru nevajadzēs “atdzīvināt”! Es vienmēr šo piedāvājumu noraidu. Tagad visi manējie zina, ka var nākt kaut tikai ar lelles detaļām, es par to priecāšos no sirds, jo man taču atkal būs ko darīt, es varēšu radīt vēl ko nebijušu.
Darinot ko jaunu, es sen esmu aizmirsusi savas skumjas par zaudēto darbu, sen man pārsāpējusi sirds par aiziešanu pensijā. Tagad dažkārt vai smiekli nāk — kāpēc es toreiz tik ļoti uztraucos? Manu pēdējo darbavietu tāpat ātri vien likvidēja, un es vēl varēju būt laimīga, ka nekļuvu par bezdarbnieci.
Nekad nav laika
— Ko darāt dienās, kad jums nav nevienas atjaunojamas lelles?
— Man nekad nav laika, jo jārūpējas par ģimeni, kucīti Čiepiņu, žurku un jau 15 gadu vecu kaķi. Arī lasu, jo savulaik, pirms došanās pensijā, pirku daudz grāmatu. Domāju, pensijā visas izlasīšu. Tomēr tagad šai nodarbei atliek maz laika.
Man ļoti patīk būt mežā, tikai sirds sāp, ja dzirdu, kā zāģē kokus un cik smagi tie krīt… Nodun visa apkārtne. Un tad man šķiet, ka koks mirst tāpat kā cilvēks. Tikai tas ir neaizsargāts, un tieši cilvēks izlemj koka likteni.
Varbūt taps “Leļļu stāsti”
— Vai jūs nekad neesat domājusi uzrakstīt savu leļļu dzīvesstāstus?
— Par rakstīšanu domājusi neesmu, taču tas būtu interesanti. Katrai lellei taču ir sava dzīves traģēdija. Ja ļautu vaļu arī iztēlei un fantāzijai, iespējams, varētu uzrakstīt tīri interesanti.
Skolas gados sacerējumus rakstīju labi, domāju, ka šis darbs man būtu pa spēkam, vajadzīgs tikai laiks, kura man diemžēl allaž trūkst. Paldies par ideju, es padomāšu!
VĀRDS, UZVĀRDS: Astrīda Bērziņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1942. gada 14. marts, Sece.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: vīrs, divi dēli, trīs mazbērni.
VAĻASPRIEKS: saplēstu leļļu labošana un kolekcionēšana, dziedāšana, sēņošana, grāmatu lasīšana, krustvārdu mīklu risināšana.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
