(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 4. oktobra numurā.) Vāc vīnogas Iegriezīsimies arī Liču ģimenes vīna pagrabā pie Valences ezera, pusceļā no Budapeštas līdz ungāru jūrai — Balatonam.
(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 4. oktobra numurā.)
Vāc vīnogas
Iegriezīsimies arī Liču ģimenes vīna pagrabā pie Valences ezera, pusceļā no Budapeštas līdz ungāru jūrai — Balatonam. Te saimnieko Ličs Balāžs, kurš Amerikā ne vien apguva vīnkopja amata prasmi, bet arī pārveda mājās līgavu Džoslī, pirms gada nosvinēja kāzas un nu jau auklē vīnadārzu mantinieku. Latviešu grupām, kuras ierodas Pakozdi saimniecībā vīnogu laikā, ļauj pamēģināt spēkus ražas novākšanā. Ir pat iespēja no pašu vāktajām vīnogām iegūto vīnu baudīt citugad.
Ungāru jūra
Vakarpusē jau sasniegsim ungāru jūru — 77 kilometrus garo un 14 kilometru plato Balatona ezeru. Vēloties kaut ko neparastāku, ezeru iespējams šķērsot ar prāmi pāri šaurumam pretī gleznainajai Tihaņi pussalai. Tur Balatons ir visdziļākais — 12 metru, lai gan ezera vidējais dziļums ir 3 metri.
Tihaņi sajūsmina ar lielisko panorāmu, etnogrāfisko ciematiņu, divtorņu baznīciņu vietā, kur jau pirms tūkstoš gadiem dibināta abatija. Tur pēdējais Habsburgu karalis Kārlis IV ar savu karalieni Zitu mita 1921. gadā no 26. līdz 31. oktobrim, sabiedroto internēti, pirms viņus izsūtīja uz Madeiras salu. Turpat līdzās ir arī aristokrātiskā Balatonfjūreda jeb “sirdsslimnieku Meka”, visvecākais no ungāru kūrortiem (dibināts 19. gadsimta sākumā). Tā ārstnieciskā ūdens litrs satur līdz 1400 miligramiem izšķīdušas ogļskābes. Šis ūdens palīdz ārstēt kuņģa un zarnu traktu, bet peldēšanas kurss labvēlīgi ietekmē asinsriti un sirdi.
Ekskursija
pa restorānu
Ņemot vērā manas pagājušās sezonas labās atmiņas, esam izvēlējušies viesnīcu “Anabella” Balatona krastā. Ja nav vēlēšanās peldēties ezera dūņainajā dziednieciskajā ūdenī (to drīkst baudīt arī ar glāzi rokā) kopā ar gulbjiem, ir iespēja plunčāties āra baseinā vai vēsākā laikā meklēt siltumu viesnīcas iekšējā baseinā. Vakarā ir gan danči viesnīcas bārā, gan iespējama romantiska pastaiga pa slavenību aleju, nosauktu Rabindranata Tagores vārdā. Tā sākas turpat pie viesnīcas (te padomju laikā aktīvi dziedinājušies arī kosmosa pētnieki).
Vissatriecošākās ir brokastis, jo nepieciešama neliela ekskursija pa plašo restorānzāli, lai saprastu, ko izvēlēties no siltajiem un aukstajiem ēdieniem, kūciņām un augļiem. Kopā ar Jelgavas skolotājiem pirmo reizi dzīvē jutāmies kā vācu seniori, kuri nesteidzoties bauda, bauda, bauda… Pērn Ungārijas—Slovēnijas braucienu baudījām bez steigas, tādam tam jābūt arī šogad.
Piepilda vēlēšanos
Pirms naktsguļas devāmies uz Badačoņi vīna kalnu baudīt Balatona vīnus. Cenas gan te ir augstākas nekā Budapeštā. Balatona ziemeļkrasta kalni ir dzimuši ugunī, jo to izcelsme ir vulkāniska. Īpašs rituāls paredzēts vīna kalna virsotnē, kur var nokļūt kājām, zirgu pajūgā vai ar īpašiem džipiem. Pirms ieturēšanās kādā krodziņā var pasēdēt uz ungāru dzejnieka Kišfaludi mīļotās Šegedi Rozes akmens. Leģenda vēsta, ka tie, kuri tur kopā pasēdējuši, arī turpmāk būs kopā. Līdz šim nav pamata par šo vārdu patiesumu šaubīties. Uz akmens var pasēdēt arī vienatnē, iecerēto nosēdinot sev blakus domās.
Pēc rīta peldes Balatonā izvēlējāmies Kestheli pilsētas Feštetiču pils apmeklējumu. Tā ir viena no trim skaistākajām un lielākajām Ungārijas baroka pilīm ar brīnišķīgu angļu stila parku un strūklakām. Pilī ir plaša 18. — 19. gadsimta sadzīves priekšmetu kolekcija, kā arī Vindišgrācas hercoga ieroči un trofejas. Tomēr pilnai svētlaimei pēc strūklaku apbrīnošanas vajag kaut ko īpašu… Un tāds ir marcipāna muzejiņš, kurš gan nav tik izcils kā Sentendrē, bet arī te var nobaudīt garšīgas kūciņas un marcipāna našķus.
Sajūsmina un dziedē
Un tad — uz Hevīzu! Viens no spēcīgākajiem iespaidiem Ungārijā gūstams, iebrienot dziednieciskajos Hevīza ezera ūdeņos, virs kuriem virmo garaiņi, un peldoties starp skaistajām ūdenslilijām, kuras pirms 150 gadiem atvestas no Indijas. Hevīzs slavens kā Eiropas vislielākais siltūdens ezers. Ūdens tajā gandrīz plus 40 grādu silts, ietek no 36 metrus dziļa krātera, un ik sekundi no dzīlēm izplūst 420 litru. Vienīgi Islandē varot atrast ko līdzīgu. Ūdens satur sēru, minerālvielas, ir viegli radioaktīvs un lieliski ārstē kustību traucējumus (tas ir ļoti būtiski pēc lielās vīna baudīšanas), taču ārsti neiesaka ezerā mērcēties ilgi, ilgākais — 40 minūšu. Pilsētiņa izvietojusies uz pauguriem, viss domāts kūrorta viesu ērtībām. Līdzās viena otrai slejas lepnas viesnīcas, sanatorijas, jaukas viesu mājas. Vispilnīgāko iespaidu var gūt, nelielā vilcieniņā izlīkumojot pilsētiņu. Tas maksā 50 santīmu.
100 pudeļu īpaša vīna
Slovēnija pārsteidz. Pirmā lielākā pilsēta mūsu ceļā ir Maribora — otra lielākā pilsēta valstī, ar apmēram 110 tūkstošiem iedzīvotāju, lielākais valsts rūpniecības centrs. Pirmo reizi rakstos Maribora nosaukta 1164. gadā. Arī mūsdienu Mariboras senākā daļa ir pils, kura celta 15. gadsimtā kalna galā. Pilsētas tiesības Maribora ieguvusi 13. gadsimtā, kad tā jau bijusi vīnkopības centrs. Arī tagad Mariboras vīna reģions valstī ir slavenākais.
Tūristi pilsētā var apmeklēt vecos pilsētas cietokšņa vaļņus un renesanses laika ūdenstorni. Savdabīga ir senā upju osta Lenta Dravas upes krastā, ko leģendas saista ar argonautu braucienu. Dravas krastā sameklējam arī pasaulē visvecāko vīnogulāju — ap 400 gadu senu. Vīnogulāja zariņi stiepjas gar nama sienu, pret kuru šis efektīgais milzenis atslējies un savienojas ar jaunāku stumbru zariem. Kad biju tur oktobrī, milzīgi zili violeti gatavo ogu ķekari greznojās zaļajās lapās. Tie izskatījās neticami dekoratīvi.
Par godu šim vīnogulājam katru gadu notiek vīna svētki. Vīnogulāja vīnu “Vinag” pagrabā iepilda speciāli veidotās pudelēs, ne vairāk kā 100 pudeļu gadā, tās dāvina politiķiem un slavenībām kā prestižas dāvanas.
Pilsētā galvenokārt ir baroka arhitektūra ēkas. Galvenā iela ir Vēja jeb Vetrinskaja. Iepriekšējos gadsimtos to bija iecienījuši aristokrāti, tāpēc šodien tūristi te var aplūkot daudzus greznus namus.
Maribora ir universitātes pilsēta. Tajā ir arī arhibīskapa sēdeklis, tāpēc tā ir valsts garīdzniecības centrs. Apskates vērti ir arī Operas un baleta teātris, muzeji un mākslas galerijas.
Valoda līdzīga, bet nesaprotama
Kaut mūsu tūristiem saprotama ir sasveicināšanās “Dober dan!”, arī “sir, belo vino, črno vino”, kā arī “suho, polsuho” un “polsladko” ir visiem saprotami vārdi, vairums slovēņu krievu valodu nesaprot, jo slovēņu valoda atšķiras no krievu valodas, lai varētu tajā sarunāties. Piemēram, maize slovēniski ir “kruh”, kartupeļi — “krompir”, bet vēlāk pie jūras baudīsim “postrv” — foreli, “kalamari” — kalmārus — un izmisīgi meklēsim “ocvrti žabji kraki” — ceptas varžu kājiņas. Bet pagrabiņā atskan “Na zdravje!” vai “Živijo!” pamīšus ar latvju mēlē dziedātām dziesmām.
Vīnu var iegādāties nelielā veikaliņā, un cenas šķiet visai zemas — daži eiro par tikko baudītā luksus vīna pudeli. Slovēņu vīni neesot tik slaveni kā franču vai itāļu, tāpēc netiek tik plaši eksportēti, bet pārsvarā ražoti vietējam tirgum, tādēļ arī cena pieticīga.
Pazīst citas mazās tautas
Naktsmītne mūs gaida Ļubļanā. Pirmās mājas Ļubļanā celtas Ļubļanicas upes krastā uz pāļiem, jo vieta bijusi pārāk purvaina. Leģenda arī Ļubļanas pilsētu saista ar senajiem argonautiem, kuri ar zelta aunādu atceļā no Melnās jūras pa Ļubļanicas upi devušies tālāk uz Adrijas jūru, radot apmetni. Droši gan zināms, ka pilsēta Emona plauka jau romiešu laikos, kad 6. gadsimtā tur ieradās slāvi ar kņazu Kocelju. Luviganas vārdā pilsēta saukta 1144. gadā, bet kopš 14. gadsimta valdīja Austrijas Habsburgu dinastija, un Ļubļana kļuva par Laibahu. Pirmā pasaules kara rezultātā sabrūkot Austroungārijas impērijai, izveidojās Serbu—horvātu—slovēņu karaliste, kura vēlāk pārtapa par Dienvidslāviju.
(Turpmāk vēl)
