“Kas būtu Latvija bez Rūdolfa Blaumaņa?” Šos vārdus ierakstījām viesu grāmatā “Brakos” kādā jaukā atvasaras dienā, kad Pļaviņu tautskolas dalībnieki devās ekskursijā.
“Kas būtu Latvija bez Rūdolfa Blaumaņa?” Šos vārdus ierakstījām viesu grāmatā “Brakos” kādā jaukā atvasaras dienā, kad Pļaviņu tautskolas dalībnieki devās ekskursijā.
Vasara aiziet, bet tik ļoti vēl gribas paturēt sauli plaukstās un acīm noglāstīt koku galotnes, kuras jau krāsojas sārtas.
Gides balss mūs izrauj no nostalģiskās noskaņas — Blaumanis ir tepat mūsu vidū. Piever acis, un Blaumaņa varoņi ir ap mums, tik latviski un pazīstami.
Ērgļi ir jūtami progresējuši: sakoptība, modernas, mūsdienīgas celtnes un, kā jau provincē, lauku miers, tikai Ogre čalo, lēkādama pāri akmeņiem.
Noliekam ziedus Blaumaņa atdusas vietā un atvadāmies.
Mājupceļā mūs pavada ābolu smarža un miķelīšu actiņas.
Ir atveldzējies gars un miesa, un varam atkal dzīvot tālāk.
