Apbrīnojami siltais rudens ar savu burvju otu apglezno Latviju, un daba mūs lutina.
Apbrīnojami siltais rudens ar savu burvju otu apglezno Latviju, un daba mūs lutina.
Latvijā, izņemot sestdien Rīgā Brīvo arodbiedrību organizēto mītiņu, kurā apmēram seši tūkstoši Latvijas dažādu profesiju pārstāvju izteica protestu pret pieaugošo tautas nabadzību, viss bija samērā mierīgi.
Pat kaimiņattiecības ar Krieviju uzlabojušās, jo tās prezidents Vladimirs Putins visiem par pārsteigumu izturējās kā džentlmenis, gan ASV tiekoties ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi—Freibergu, gan teletiltā, atbildot uz Latvijas krievu speciāli sagatavotajiem jautājumiem. Atšķirībā no citām reizēm viņš nekritizēja Latviju un pat uzslavēja prezidenti.
Putina kungs, iespējams meistarīgi tēlo, ka aizmirsis savulaik par Abreni Latvijai solītās “beigta ēzeļa ausis”, un ir tik labā omā, ka gatavs parakstīt Latvijas — Krievijas robežlīgumu, jo, viņaprāt, prezidente Abrenes jautājumā piekāpusies.
Latvijas politiķi diezgan piesardzīgi vērtē Vladimira Putina labo noskaņojumu. Daži domā, ka prezidente Putinam Amerikā kaut ko ir apsolījusi. Taču vairākums sabiedrības uzskata, ka Putins ir spiests ņemt vērā Latvijas stiprās un ietekmīgās sabiedrotās — ASV un Eiropas Savienības, kā arī NATO spiedienu kaimiņvalstīm robežlīgumu tomēr noslēgt.
Tā ir robeža arī starp Krieviju un Eiropas Savienību, un tajā diemžēl joprojām rēgojas “caurums”. Droši nejūtas neviena valsts, varbūt izņemot pašu Krieviju, kurai allaž paticis citas valstis turēt neziņā un iedvest bailes, ārpolitikā ne reizi vien pierādot, ka tās vadība runā un sola vienu, bet rīkojas pavisam citādi.
Krievija daudzkārt nepatiesi apmelojusi Latviju. Neskaitāmas reizes par Latvijā pārkāptajām cilvēktiesībām pret Latvijas “minoritāti” — krievu tautības cilvēkiem, kuri te dzīvo, bet valsts valodu neprot.
Kā kulaks uz acs šiem meliem ir nupat sakarā ar Eiropas Valodu dienu veiktais pētījums, kurš rāda, ka krievu valoda Latvijā ir priviliģēta, nevis diskriminēta. To prot 93 procenti mūsu valsts iedzīvotāju.
Atšķirībā no citiem eiropiešiem mūs, latviešus, nebūt nepārsteidz fakts, ka Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā, kuras iedzīvotāji zina ne tikai dzimto latviešu valodu, bet arī kādu citu valodu — galvenokārt, protams, krievu. Valodu zināšana, protams, ir laba lieta. Sliktāk, ja to apgūšana nav brīvprātīga, bet vardarbīgi uzspiesta.
Pētījums rāda, ka daudzās Eiropas valstīs lielākā daļa iedzīvotāju nezina nevienu svešvalodu. Piemēram, Spānijā, Itālijā un Portugālē (pa 64 procentiem), Lielbritānijā (70) un Ungārijā (71).
Vai tiešām arī pēc šiem oficiālajiem datiem kādam nacionālboļševikam vērsies mute, lai apgalvotu, ka Latvijā krievvalodīgie ir minoritāte un viņi savā valodā pat skolās nedrīkst (!) runāt?
Varam atviegloti nopūsties, jo valdība beidzot sagatavoja un nodeva Saeimai nākamā gada valsts budžeta projektu. Zinām, ka nākamgad valsts tērēs 3,37 miljardus latu — par 525 miljoniem vairāk nekā šogad. Lauvastiesa (40 miljonu) plānota valsts aizsardzībai un integrācijai NATO. Par 10 latiem paredzēts palielināt minimālo algu, lielākas algas saņems skolotāji, medicīnas un iekšlietu darbinieki. Būs lielāki bērnu piedzimšanas pabalsti, pensijas, 31 miljonu latu vairāk nekā šogad saņems arī veselības aizsardzības joma.
Ja šo budžeta projektu Saeima pieņems, tad tautai gandrīz vai jālūdz Dievs, lai šī valdība noturētos līdz nākamajām vēlēšanām, jo tai pieņemtais budžets būs jārealizē un solījumi jāpilda.
Par valdības maiņu patlaban varbūt varam arī neuztraukties, jo kārtējā aptauja liecina, ka 10,3 procenti vēlētāju, ja būtu jābalso tagad, balsotu par partiju “Jaunais laiks”, 9,1 % — par Tautas partiju, 7,3 % — par tēvzemiešiem, 6,8 % — par zaļajiem zemniekiem. Pamazām, bet neatlaidīgi samazinās “Jaunā laika” reitings, un tāpat pamazām, bet neatlaidīgi pieaug Tautas partijas piekritēju pulks. Paradokss, bet Einars Repše kļuvis par Latvijā visnepopulārāko politiķi. Visvairāk vēlētāju atbalsta kultūras ministri Helēnu Demakovu un ārlietu ministru Arti Pabriku.
Varētu būt, ka Tautas partijas popularitāte pieaug tās biedra Ministru prezidenta Aigara Kalvīša darbības dēļ. Kad viņš šo amatu ieguva, daudzi par viņa spējām vīpsnāja, taču nu redzam, ka Aigaram Kalvītim ir “mugurkauls”.
Daudzu politiķu ambīcijas viņš “neņem galvā”, bet stingri pasaka, kas jādara, lai situāciju normalizētu. Ministru prezidents nosodīja un pauda savu negatīvo personīgo viedokli par homoseksuāļu izdarībām.
Tagad Kalvītis atklāti daklarē, ka miljardieris un afērists Boriss Berezovskis jāieraksta Latvijai nevēlamo personu sarakstā.
Pēc šāda lēmuma Aigara Kalvīša reitings noteikti pieaugs, citādi var notikt tā, ka reiz pamodīsimies nevis kā Latvijas pilsoņi, bet Berezovska dzimtmuižas iemītnieki… Sens ticējums vēsta, ka par naudu pat velns danco, un kāpēc gan lai par Berezovska miljardiem arī daļa Latvijas nekļūtu par viņa īpašumu?
Sagatavots Saeimas ētikas kodekss, un drīzumā parlamentā to izskatīs. Ar ētiku gan ir tāpat kā ar inteliģenci — šīs vērtības cilvēkam vai nu ir, vai nav ieliktas šūpulī, un nevienā augstskolā cilvēkam tās nevar iemācīt.
Tomēr ētikas kodeksa mērķis ir iedibināt Saeimā labas uzvedības standartus un vairot sabiedrības uzticību deputātiem — savstarpēji pieklājīgiem, nevis pašpuiku līmenim atbilstošiem.
Nedēļas nogalē Latvijas skolās atzīmēja Skolotāju dienu. Daudzviet tā bija brīvdiena, un skolēni devās ekskursijās, citviet skolotāji atcerējās bērnību un iejutās skolēnu lomā, bet daudzus skolotājus pensionārus bijušie audzēkņi apmeklēja mājās vai sūtīja sveicienus. Šī diena ik reizi gan skolotājiem, gan audzēkņiem ir atgādinājums, ka vislielākā vērtība jau kopš bērnības un pirmās skolas dienas ir cilvēku savstarpējās attiecības, jo labu un iejūtīgu skolotāju neaizmirst visu mūžu. Vai skolotājam par godprātīgu darbu var būt vēl augstāks novērtējums?
