Vietalvietis Varis Ozoliņš vairākus gadus cenšas panākt, lai kāds mērnieks uzņemtos viņa īpašuma robežu pārmērīšanu, taču līdz šim atdūries kā pret sienu.
Vietalvietis Varis Ozoliņš vairākus gadus cenšas panākt, lai kāds mērnieks uzņemtos viņa īpašuma robežu pārmērīšanu, taču līdz šim atdūries kā pret sienu. Saskaroties ar netaisnību zemes sadalē, viņš meklējis palīdzību Valsts zemes dienestā, Mērnieku biedrībā un pat policijā, taču joprojām daudzi jautājumi palikuši bez atbildes.
Varis Ozoliņš uz galda liek vienu dokumentu pēc otra, lai pierādītu, ka stāsta patiesību un man būtu vieglāk saprast notikumu, kas sākušies pirms 14 gadiem, gaitu. Dokumenti sakārtoti hronoloģiskā secībā, lai varētu sekot līdzi visiem zemes piešķiršanas un sadales procesiem.
Prasa zemi saimniecībai
1991. gada septembrī Varis Ozoliņš no privātīpašnieka iegādājās māju un četras saimniecības ēkas, kā arī 1700 kvadrātmetru lielu zemes gabalu pie mājas. Pēc mēneša viņš Vietalvas pagasta padomei lūdza piešķirt lietošanā 18 hektāru zemes zemnieku saimniecības izveidei. Vēl pēc pāris mēnešiem, 1992. gada sākumā, toreizējā Vietalvas pagasta tautas deputātu padome Ozoliņa kungam arī piešķīra pastāvīgā lietošanā 18,4 hektārus zemes: daļa no tās bija lauksaimniecībā izmantojama zeme, daļa — mežs. Pagasta zemes ierīkotājs A. Bērziņš pēc zemes piešķiršanas lietošanā noteiktos zemes gabalus saimniekam ierādīja dabā, un toreiz viss bija kārtībā. 1993. gada janvārī vietalvietis reģistrēja zemnieku saimniecību “Rušēni 76”, un tās reģistrācijas apliecībā norādītā saimniecībai piešķirtā zemes platība ir 18 hektāru.
“Tev te nekas nepieder!”
Līdz 1997. gadam Ozoliņa kungs pastāvīgi Vietalvā gan nedzīvoja, un pa šo laiku viņa mājas apkaimē notikušas neticamas pārvērtības. Pēc pārcelšanās uz dzīvi savā Vietalvas īpašumā Ozoliņa kungs ievērojis, ka viņam piešķirtajā zemē saimnieko kaimiņš. Kad Ozoliņa kungs interesējies, kas notiek, saņēmis atbildi, ka viņam te nekas nepieder un visa zeme sadalīta apkārtējiem saimniekiem. Arī šķūnis nu esot kaimiņa pārziņā. Līdzīgu atbildi Varis Ozoliņš saņēmis arī pagastmājā. Pēc šādas pārsteidzošas ziņas vietalvietis palīdzību meklējis gan pie advokāta, gan pie toreizējā pagasta padomes priekšsēdētāja Jāņa Caunes.
Pēc ilgiem pūliņiem Varis Ozoliņš panācis, ka Vietalvas pagasta zemes komisija pieņem lēmumu — vietalvietis viņam piešķirto zemi var iegūt īpašumā par samaksu, taču tās platība sarukusi no 18 hektāriem, kā rakstīts visos iepriekšējos lēmumos, līdz 12,4 hektāriem. Nespēdams rast atbildi, kāpēc tā, Ozoliņa kungs beidzot samierinājies. “Esmu jau pensijā un negrasos saimniekot ar plašu vērienu, tāpēc samierinājos ar 12 hektāriem zemes, tos, māju un atlikušās trīs saimniecības ēkas arī nostiprināju zemesgrāmatā kā savu īpašumu,” saniknots par notikušo, piebilst sirmais vīrs.
Kaimiņš “nogriež” gabalu
Toreiz zvērināts mērnieks Jānis Krūmiņš uzrakstīja zemes robežu ierādīšanas aktu saimniecībai “Rušēni 76”, kuru parakstīja pats, zemes lietotājs, pagasta zemes ierīkotājs Jānis Usāns un Vietalvas pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Caune. Tobrīd viss it kā bija kārtībā, taču vēlāk atklājās, ka zemes gabala robežas pie mājas (īpašums sastāv no diviem zemes gabaliem: 1,1 hektāru liels — pie mājām, 11,3 hektārus liels — nedaudz tālāk) neatbilst plānā iezīmētajām. Varis Ozoliņš apgalvo, ka robežas pārvietojis kaimiņš, kura māja ir cieši līdzās. Tas darīts ar nolūku izveidot ceļu ērtākai iebraukšanai kaimiņmājas pagalmā.
“Pārmērīju savu zemes gabalu un konstatēju, ka dabā esošās robežas neatbilst plānā iezīmētajām, kaimiņš vienu gabalu “nogriezis”. To, kā viņš pārvieto robežas, redzēja kāda kaimiņiene, bet pierādīt kaut ko, izrādās, ir ārkārtīgi grūti,” sūrojas Varis Ozoliņš.
Visi mēģina “atkratīties”
Vietalvietis pat izgatavojis speciālu mēru un rāda dabā, cik garš un plats zemes gabals ir patiesībā. Pat nespeciālistam skaidrs, ka plānā iezīmētās robežas neatbilst dabā esošajām.
Lai labotu zemes robežas dabā atbilstoši plānam, Varis Ozoliņš sākumā palīdzību lūdza Jānim Usānam. Viņš atteica, sacīdams, ka tas jādara mērniekam, kurš zemi ierādījis pašā sākumā, tātad Jānim Krūmiņam. “Krūmiņš atbrauca, paņēma zemes plānu, apskatīja un teica, ka tur neko nevarot saprast. Atbraukšot vēlāk, bet līdz šim brīdim vairs nav rādījies,” stāsta Ozoliņa kungs.
Iesaka divus variantus
Kad arī citi mērnieki nereaģēja, Varis Ozoliņš rakstīja vēstuli Latvijas mērnieku biedrībai, kurā izklāstīja radušos situāciju. 2005. gada maijā saņemta atbilde. Tajā rakstīts, ka ne vietējā zemes komisija, ne mērnieks Krūmiņš ne pie kā nav vainojami, bet, ja zemes īpašniekam bijušas pretenzijas, lēmumu vajadzējis pārsūdzēt mēneša laikā, bet nu jau ir par vēlu. Vienīgā iespēja ir lūgt piešķirt papildu zemes gabalu par samaksu.
Ja īpašniekam nav skaidras sava īpašuma robežas, īpašuma robežu atjaunošana jāpasūta par samaksu. To var izdarīt Valsts zemes dienesta reģionālajā nodaļā vai privātam mērniekam. Īpašuma robežas iespējams atjaunot saskaņā ar zemesgrāmatā reģistrēto zemes vienības robežu plānu.
Nelīdz arī policija
Šīgada 1. augustā Varis Ozoliņš par pārvietotajām zemes robežām uzrakstīja iesniegumu Aizkraukles rajona policijas pārvaldei. Taču tā atteicās ierosināt krimināllietu, jo nekā nosodāma ne mērnieku, ne kaimiņa rīcībā nesaskatīja, un arī administratīva pārkāpuma nav, jo nav gūti pierādījumi, ka Ozoliņa kaimiņš robežzīmes būtu pārvietojis. Policisti iesaka strīdu risināt tiesā civilprasības kārtībā.
“Staburags” sazinājās ar Valsts zemes dienesta Vidusdaugavas reģionālās nodaļas Aizkraukles biroja vadītāju Zani Niedri. Viņa skaidro, ka Vietalvā šis nav pirmais gadījums, kad mērniekiem jādodas pārmērīt īpašumi, jo zemes robežas dabā neatbilst plānā iezīmētajām. Acīmredzot mērnieki, kuri aicināti iemērīt zemi, savlaik strādājuši neprecīzi. Ja nepieciešams, Ozoliņa kungs savas zemes robežas var izpētīt Valsts zemes dienesta Vidusdaugavas reģionālās nodaļas Aizkraukles birojā, kura arhīvā ir šī mērniecības lieta. Taču valsts iestādē strādājošu mērnieku pakalpojumu var lūgt Jēkabpilī, jo sakarā ar reformu ne katra rajona birojā mērnieki vairs ir. Ozoliņa kungs var vērsties birojā arī Madonā. Valsts zemes dienestā strādājošajiem mērniekiem nebūtu pamata atteikt īpašniekam pārmērīt viņa zemi, taču privātie mērnieki dažādu iemeslu dēļ to varētu gan.
***
Tā nu šoreiz ir: nozieguma it kā nav, bet vispirms seši hektāri, vēlāk vēl 100 kvadrātmetru kaut kur pačibējuši, taču pierādīt savu taisnību un panākt zemes pārmērīšanu praktiski nav iespējams. Ozoliņa kungs apgalvo, ka ir gatavs mērniekam maksāt par šo pakalpojumus, tikai kuram? Viņam radies priekšstats, ka šajā dienestā visi sazvērējušies, jo tik lielu neieinteresētību un nevēlēšanos labot kļūdas viņš vēl nav pieredzējis.
