Ziemas mēnešus augām dienām pavadu kabinetā, mācot lieliem un maziem angļu valodu, tāpēc, saulītei uzspīdot, gribas traukties kā putnam zilajās tālēs.
Ziemas mēnešus augām dienām pavadu kabinetā, mācot lieliem un maziem angļu valodu, tāpēc, saulītei uzspīdot, gribas traukties kā putnam zilajās tālēs. Tādu iespēju man sniedz ceļojumu aģentūra “Impro”, kurā jau sesto sezonu strādāju par grupu vadītāju — gidi.
Veicot abus darbus, apgūstu un uzzinu daudz jauna. Taču, kad “Staburags” palūdza uzrakstīt ceļojuma aprakstu, nesapratu, no kura gala sākt. Par ceļojumiem vieglāk rakstīt kā pārsteigtam tūristam, nevis zinošam gidam. Tomēr mēģināšu.
Darbīgie slovēņi
Eiropas zaļais dārgakmens — tā dēvē zemi, kura pasaules kartē iezīmēta tikai 1991. gadā un kuras teritorija ir trīs reizes mazāka nekā Latvija — tikai 20273 kvadrātmetri. Slovēniju var uzskatīt par ieeju Balkānos no Itālijas, Austrijas un Ungārijas, bet tā vēl aizvien jūtas piederīga Centrāleiropai. Divi miljoni slovēņu bija turīgākā no kādreizējām Dienvidslāvijas tautām.
Eiropas Savienībā Slovēniju uzņēma vienlaikus ar Latviju — 2004. gadā. Parasti mūsdienu Slovēniju pazīst kā vienīgo Dienvidslāvijas republiku, kura atdalījās no šīs valstu savienības bez liela kara. Jau pirms tam slovēņi jutās neatkarīgi ar savu kultūru, valodu un labi attīstītu saimniecību. Slovēnijā dzīvoja tikai 7% Dienvidslāvijas iedzīvotāju, toties valsts budžetā tā deva ceturto daļu ienākumu. Arī šobrīd par slovēņu darbīgumu liecina fakts, ka šajā valstiņā, kura ir trīs reizes mazāka par Latviju, reģistrēti 144 tūkstoši uzņēmumu, bet universitāti ik gadu beidz 6000 studentu.
Arvien biežāk Slovēnijas vārds izskan saistībā ar dažādiem ziemas sportaveidiem, bet tikpat populāra ir arī mums nedaudz tuvākā kalnu zeme Slovakija, tāpēc nereti cilvēki tās mēdz jaukt. Uz Slovakijas Tatriem ar autobusu var nokļūt nepilnas diennakts laikā, šķērsojot vien Lietuvu un Poliju. Slovēnijas Alpi ir krietni tālāk.
Pazemes valstībā
Nelielā teritorija ar tajā ietilpināto pārsteidzošo apkārtnes dažādību padara šo valsti par dabisku “Eiropu miniatūrā”. Slovēnijā vienlīdz labi jutīsies gan kalnu mīļotāji (Jūlijas Alpu sniegotās virsotnes sasniedz pat 2864 metru augstumu), gan makšķernieki, jo kalnu upju un ezeru koši zilzaļajā ūdenī var noķert pat Eiropas vislielāko foreli — marmorforeli. Turklāt šo upju ūdeni var dzert arī nevārītu. Dabasskatu baudītāji var doties aplūkot Savicas ūdenskritumu vai uzkāpt kalnā, lai ieraudzītu Triglavu — slovēņu augstāko trīsgalvaino kalnu, nacionālo svētumu un simbolu, kuru viņi paši dēvē par Debesu, Zemes un Pazemes valdnieku. Jūras peldes dievinātāji var plunčāties Adrijas jūrā, jo Slovēnijai pieder jūras krasts 46 kilometru garumā ar itāliešu stila mājiņām, cipresēm, pīnijām, palmām, olīvkokiem un vīnogulājiem.
Janvārī te ir vidēji plus 4,4 grādi, jūlijā — plus 21,5 grādus silts. Praktiskiem cilvēkiem ir ko apbrīnot — lieliski ceļi, bieži vien būvēti cauri kalniem. Savukārt vēstures mīļotāji noteikti priecātos par unikālajām, lieliski restaurētajām pilīm un cietokšņiem. Lietpratēji arhitektūrā apbrīnotu pilsētas. Tad vēl neaptveramā pazemes valstība Slovēnijas reģionā ar desmitiem kilometru garām pazemes ejām, kuras var apskatīt tūristi, ar unikālo “cilvēkzivi”, kura mitinās alu baseinos.
Noteikti jāapmeklē arī smalkais kūrorts “Bledā” visgleznainākā smaragdzaļā ezera krastā ar vienīgo salu ezera vidū, kurā līdzās auglības dievietes Živkas statuetei ir arī baroka stila baznīca ar “vēlēšanās zvanu”. To ieskandinot, var piepildīt savu vēlēšanos. Salā var nokļūt ar eksotiskāko transportu — vietējo gondolu pletnu. Lipicas zirgi sniegs baleta priekšnesumus un dejos valsi, aizkustinot katru skatītāju. Turpat Lipicā aiz kokiem slēpjas ieleja ar neparastu baznīcu — altāri zem klajas debess, ar Lurdas dievmāti altārī, kurai piemītot tikpat neparastas spējas kā slavenajai dievmātei Francijā.
Slovēnija ir arī gardēžu paradīze — jūras veltes, dažādi cepti un grilēti “mošķi”, pasniegti kopā ar nepārspējami gardu alu, kalnos var nogaršot arī visdažādāko šķirņu sierus, šķiņķi, medījumus, vīnkopju rajonos — izsmalcinātus vīnus, zupas un cepešus. Visgardākie ir slovēņu saldie ēdieni — krēmi, krēmšnites, štopkūkas, struklji un gibaņicas.
“Draudzīgas” cenas
Vēl kāda patīkama lieta ir cenas. Neraugoties uz diezgan lielo inflāciju, salīdzinot ar Eiropas kaimiņvalstīm, cenas visumā ir zemākas — daudz patīkamākas nekā Eiropas bagātajās valstīs, un naudas maiņa neizraisa satraukumu. Ja kabatā nav vietējās naudas — tolāru, gandrīz visur iespējams norēķināties ar eiro.
Slovēnija patiesi ir sapņu zeme, par kuru var stāstīt un stāstīt sajūsmā mirdzošām acīm. Tajā iemīlējos no pirmā acu skata.
Kad vislabāk doties uz Slovēniju? Laikam viennozīmīgas atbildes nav. Ziemas sporta cienītāji, apguvuši Slovakijas Tatrus un iepazinuši Itālijas, Austrijas Alpu slēpošanas kūrortus, droši vien nākotnē vēlēsies izbaudīt krietni lētākos Slovēnijas Alpus, kur aicina slēpošanas kūrorti Kaninā (2000 m), Koblā (1480 m), Vogelā (1540 m) un Krvavecā (1853 m). Apmeklēt šo zemi var no aprīļa līdz pat oktobra nogalei, kad Adrijas jūrā ūdens vēl pietiekami silts jūras peldēm, bet tūristu krietni mazāk nekā vasaras karstumā.
Ceļojums ar līkumu
Dodoties atpūtas braucienā kopā ar tūrisma firmu, parasti izmanto iespēju apvienot Horvātijas un Slovēnijas apciemojumu, pa ceļam šķērsojot Čehiju un daļu Austrijas. Mazāk populārs variants ir kārtīgs atpūtas brauciens caur Ungāriju. Vakarā iesēdies ērtā autobusā, pusnaktī esi uz Polijas robežas, bet rītausmā jau Varšava aiz muguras. Brokastis patīkami ieturēt kādā no poļu ceļmalas moteļiem. Par desmit zlotiem tās ir pieticīgas, bet par 15 zlotiem (ap Ls 2,30) var paēst brangi.
Ja ir vēlme pabūt Ungārijā, maršrutu izvēlas īpašu. Vispirms brauc uz Popradu, Slovakijas ziemas galvaspilsētu. Turp ceļš ved caur visgleznainākajiem Polijas kalnu “stūrīšiem”, kur vietējie iedzīvotāji uzcēluši gleznas “pasaku mājiņas” vairākiem stāviem (jaunākā paaudze dzīvo augšstāvos, bet vecākā — tuvāk zemei).
Ceļa malā pārdod pašdarinājumus no ādas un vilnas — pūkainus dīvāna spilventiņus, kuri kaulējoties nemaksā ne trīs latus (kalpo ilgi un labi), čībiņas, cepures, cimdus un aitādas par 10 latiem vai gardus siera klaipiņus. Maksāt var zlotos un eiro. Sajūta ir romantiska, nepavisam kā Eiropā.
Kalnus nomaina līdzenums
Popradai vienā pusē slejas Augstie, otrā — Zemie Tatri. Gar Popradas upīti var aizstaigāt līdz vecpilsētai Spiška Popradai vai baudīt ūdens peldes vietējā akvaparkā un termālajos baseinos. Pievakarē nacionālajā krodziņā noteikti jānobauda grilēta forele vai kāds medījums, dzerot sarkano vīnu “Frankovka” vai kadiķu šņabi “Borovička” ar maigu garšu. Labs suvenīrs ir arī vietējā uzņēmumā “Pivovar” darinātais alus “Kozel” vai “Zelta Fazāns”, kā arī īpašais “Tyzemskij” rums. Dāmām garšo “Orion” šokolāde, un saldējuma bumbiņa maksā vien astoņus santīmus.
No rīta kalnu dabasskati ir nepārspējami. Ar visai pirmatnējiem slovaku ciematiem, zemām melnām guļbūves ēkām un it kā zemei pieplakušām baznīcām pretstatā iepriekš apbrīnotajām poļu kalnu slaikajām celtnēm, slovaku večiņām senatnīgos tērpos un meža labumus tirgojošiem čigāniem no pavisam pussabrukušām eksotiskām mājelēm ceļa malās.
Ungārijas teritorijā kalnus nomaina pusta — milzīgais līdzenums. Nav tā, ka ungāriem kalnu nebūtu nemaz, tomēr pēc Tatriem vai pirms Alpiem tie līdzinās mūsu Gaiziņam. Noteikti jāizmanto iespēja peldēties termālajos minerālūdens baseinos, kuri ir unikāli un ierīkoti klinšu alās. Šis prieks gan ir padārgs — vairāk nekā 1000 forintu, un cenas sezonā pieaug pat vairākkārt. Arī Egeras vīnus Skaistās sievietes ielejā dzērām un apmeklējām cietoksni, kurš 1552. gadā izturēja turku triecienus 39 septembra un oktobra dienas.
(Turpmāk vēl)
