Vakar pagāja divas nedēļas, kopš pēcpusdienā ceļā no skolas uz mājām pazuda Aizkraukles pagasta sākumskolas 1. klases skolniece Laura Strazdiņa.
Vakar pagāja divas nedēļas, kopš pēcpusdienā ceļā no skolas uz mājām pazuda Aizkraukles pagasta sākumskolas 1. klases skolniece Laura Strazdiņa. Viņu meklē policija un ģimene, par pazudušo meiteni zina visa Latvija. Meitenes aizbildne ir vecmāmiņa Milija Grieta Treine, jo māte Lolita Strazdiņa, lai materiāli nodrošinātu ģimeni, kopš jūnija vidus strādāja kādā viesnīcā Anglijā par kalpotāju. Kopā ar vecmāmiņu dzīvo arī Lauras tante — mātes māsa Aija Poriete. Laurai ir arī vecāks brālis, kurš mācās Cesvaines internātskolā. Mātes prombūtnes laikā par meiteni rūpējās abas sievietes, īpaši vecmāmiņa.
Ceļš tāls un bīstams
No Lauras dzīvesvietas — astoņdzīvokļu mājas “Plēsās” — līdz skolai ir nepilni četri kilometri. Ceļš ir garš un bīstams — lauku taciņa vijas caur biezu krūmu audzi, tad jāšķērso Rīgas — Daugavpils šoseja, pa kuru lielā ātrumā traucas automašīna pēc automašīnas, un arī lauku ceļš, kur satiksme ir mazāka. “Plēsās” dzīvo septiņi bērni, kuri apmeklē dažādas skolas. Mācību iestādēs bērnus nogādā vecāki vai kaimiņi kooperējoties. Vecākie skolēni, divi zēni, nu jau Aizkraukles pilsētas sākumskolu apmeklē patstāvīgi. Kādu gabaliņu brauc ar autobusu un daļu ceļa iet kājām.
Lauru uz skolu parasti pavadīja vecmāmiņa vai tante Aija. Reizēm viņu savā automašīnā kopā ar citiem bērniem paņēma kaimiņš Igors, dažkārt meitenīti līdz meža taciņai atveda klasesbiedrenes tētis.
Katram skaidrs, ka šāda nokļūšana skolā ir visai nedroša. Diemžēl, kā atzīst Lauras vecmāmiņa un tante Aija, ne skolā, ne pašvaldībā netika piedāvāts transports, ar kuru Lauru un vairākus citus tālāk dzīvojošos skolēnus varētu nogādāt skolā un mājās.
Transporta bērniem nav
— Padomju laikā pa kolhoza teritoriju brauca autobuss un visus skolasbērnus aizveda uz skolu un atveda mājās. Tagad gadiem ilgi par to neviens nav pat pieminējis. Mums tikai piedāvāja Laurai pa nakti palikt pirmsskolas diennakts grupā, taču meitene to negribēja. Vienojāmies, ka Laura naktī paliks skolā, sākot ar novembri, bet līdz tam mēs gādāsim, lai viņa katru dienu būtu mājās. Kā to izdarīt, neviens tā nopietni nemaz nepajautāja, — stāsta vecmāmiņa.
Meitene bija ļoti dzīvespriecīga un sirsnīga. Kad brauca mājās ar kaimiņa auto, nāca pa taciņu un vienmēr rāja vecmāmiņu, ja viņa mazmeitai pagāja pretī. Uzskatīja, ka ir liela un patstāvīga un ar viņu nekas slikts nevar notikt, bet vecmāmiņa jāpažēlo.
Skolā Lauru raksturo kā ļoti atsaucīgu, labestīgu un izpalīdzīgu meiteni. Viņa labprāt palīdzēja klasesbiedriem, ja viņiem kas neveicās, un žēloja, ja kāds saslima.
Liktenīgajā 14. septembra rītā vecmāmiņa un Laura gaidīja kaimiņu, kurš garāmbraucot meitenīti aizvestu uz skolu, taču viņš aizbrauca pa citu ceļu. Lauriņa lūgusi tanti Aiju pavadīt viņu uz skolu, sākumā gan apraudājusies, jo auto aizbraucis bez viņas.
Pēdējais skolas dienas rīts
— Es bērnu nomierināju un labprāt piekritu pavadīt līdz skolai. Kad sākām ģērbties, mazā ieminējās — varbūt viņa šodien varētu palikt mājās? Vecmāmiņa gan iebilda, ka mācības nesen sākušās un nav labi kavēt stundas. Lauriņa neuzstāja, un mēs abas devāmies uz skolu. Vecmāmiņa tagad ļoti pārdzīvo, ka neuzklausīja mazmeitiņu un neatļāva palikt mājās, tad, viņasprāt, nelaime nebūtu notikusi, — stāsta Lauras tante.
— Mēs pa ierasto ceļu aizgājām līdz centram. No Lauriņas atvadījos pie kultūras nama ēkas. Noskatījos, kā viņa iegāja pa skolas vārtiem, pamāja man ar rociņu, un tie bija mūsu pēdējie mirkļi kopā.
Dīvaini, bet visu dienu ļoti slikti jutos. Kad pārnācu mājās, man nepārtraukti gribējās raudāt, nekur nevarēju rast mieru, vajāja neskaidra nojauta par nelaimes tuvošanos, — raudot atceras Aijas kundze.
Iet pa aleju un pazūd
Pēc stundām Lauru, lai aizvestu līdz taciņai, savā auto kopā ar meitu paņēma klasesbiedrenes tētis. Diemžēl ceļu krustojumā viņu pa tālruni steidzami izsauca uz darbu, un viņš Lauru lūdza izkāpt un iet mājās kājām.
Meitene devās atpakaļ uz centru, lai pa viņai zināmo ceļu — liepu aleju, šoseju un taciņu — dotos mājās. Pāris vietējo iedzīvotāju redzējuši, kā Laura iegriežas liepu alejā, un pēc tam neviens bērnu vairs nav redzējis.
— Kad pēc pāris stundām mazā nepārnāca, zvanīju policijai un stāstīju, ka Laura pazudusi, jo gāju viņai pretī, bet bērna nekur nebija. Vietējais policists apsolīja vakarā piezvanīt, bet tā arī nepiezvanīja. Tā bija drausmīga nakts, ko mēs raudādamas pavadījām, Lauriņu gaidot un meklējot, — stāsta vecmāmiņa.
— Otrajā dienā Lauru meklēja policija un zemessargi. Mēs automašīnā no lielceļa nolūkojāmies, kā policijas suns pa liepu aleju iet uz leju un gandrīz alejas galā apstājas, ilgi ošņā ceļu, bet tālāk neiet. Naktī lija, varbūt tāpēc neko vairs nevarēja atrast, — atceras Aija Poriete.
Ekstrasensi redz sarkanu auto
Un tad sākās Lauras meklējumi ar ekstrasensu palīdzību. Vai tūkstoš kilometru Lauras tuvinieki ar kaimiņieni Ilonu un viņas auto nobraukuši pa visu Latviju. Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš piedāvāja palīdzību — naudu benzīna iegādei.
— Bijām pie slavenās Elejas Veronikas. Viņa mūs nemaz nepieņēma, tikai uzkliedza — meklējiet pie mājas šķūņos un siena kaudzēs! Mēs tā arī darījām, taču neko neatradām.
Gandrīz visi ekstrasensi stāsta, ka meitene iekāpusi sarkanā auto, kurā bijuši trīs vīrieši. Viens gariem matiem, un viņu bērns pazinis. Mēs vienmēr Laurai mācījām, ka nedrīkst iekāpt svešu cilvēku mašīnās. Taču nevaram iedomāties, kurš ekstrasensu norādītais paziņa varētu būt šādā auto un kāpēc viņam Lauriņa būtu vajadzīga, — nesaprot vecmāmiņa.
“Lai ņem mani meitas vietā!”
Šonedēļ no Anglijas atgriezās Lauras māte Lolita. Atveda meitiņai dažādas rotaļlietas, arī viņas tik ļoti kāroto lelli Barbiju. Pirms notikušā abas runājušas pa tālruni, mazā mātei pasūtījusi veselu kaudzi rotaļlietu, abas norunājušas, ka vēlāk Laurai varēs nopirkt arī datoru.
— Nezinu, kas noticis ar manu meitiņu. Versiju ir daudz, taču pats galvenais, lai bērns būtu dzīvs. Ja viņa ir nolaupīta, lai prasa izpirkumu, kādu vien vēlas, kaut pati iešu meitas vietā. Ja vajadzēs naudu, pārdosim visu, lai gan dzīvojam pieticīgi. Ne jau ar prieku braucu uz Angliju strādāt. Gribēju nodrošināt dēlam un meitai pārtikušu bērnību un iespēju mācīties tālāk, — tā Lolita Strazdiņa.
Kad nelaime notikusi, tad vedīs
Kā vienmēr, sabiedrība sarosās tikai tad, kad nelaime notikusi. Tā tagad ir arī Aizkraukles pagastā. Aizkrauklieši vaino pašvaldību — meitenīte pazudusi tāpēc, ka nav nodrošināta bērnu, īpaši pirmklasnieku un tālu dzīvojošo, aizvešana uz skolu un mājās. Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš taisnojas:
— Pagastam un arī skolai nav autobusa skolēnu pārvadāšanai. Šoruden tikai trijiem bērniem būtu vajadzīgs transports. Kad skolā vecākus aptaujāja, viņi paziņoja, ka kooperēsies ar kaimiņiem vai paši rūpēsies par bērnu nogādāšanu skolā un mājās. Laurai piedāvājām palikt pa nakti skolā, bet bērns to negribēja, un vecmāmiņa atteicās. Tā kā trijiem bērniem transports tomēr ir vajadzīgs, divus no viņiem, jo bērni ir no vienas ģimenes, 3. oktobrī sāksim vest ar pagasta vienīgo automašīnu, kuru pašvaldība izmanto gan savām, gan iedzīvotāju vajadzībām. Trešais skolēns uz skolu patlaban brauc ar velosipēdu, taču, tiklīdz pasliktināsies laika apstākļi, arī viņu uz skolu un mājās vedīsim ar pašvaldības auto.
Notikušo pārdzīvojam ne mazāk kā ģimene un Lauras meklēšanā viņas ģimenei palīdzēsim, cik vien spēsim.
***
Lai kāds arī tagad būtu pašvaldības atbalsts Lauriņas ģimenei, nelaimi par nenotikušu nepadarīsi. Lauras māte lūdz zvanīt cilvēkus, kuriem ir kādas ziņas par bērnu, pa tālruņiem 5121325 un 8826559.
