Apnicis, ka tā Rozālija lielās — pagājušajā nedēļā jaunus zābaciņus nopirkusi, tirgū lašu vēderiņus iegādājusies, vīrs no galvaspilsētas tītarastītes atvedis.
Apnicis, ka tā Rozālija lielās — pagājušajā nedēļā jaunus zābaciņus nopirkusi, tirgū lašu vēderiņus iegādājusies, vīrs no galvaspilsētas tītarastītes atvedis. Nu īsta materiāliste un rīma! Vai tad tas dzīvē ir galvenais? Vajag taču domāt arī par garīgo apvārsni.
Rīgas tirgū nopirku ļoti lielu gleznu ar Daugavas skatu saulrietā. No kāda noguruša vīreļa Līvu laukumā pa desmitnieku nokaulēju. Sestdien sarīkoju gleznas atvēršanas svētkus. Pat Rozālijai īpašu ielūgumu aizsūtīju. Lai nāk un apskata īstas vērtības!
Kad viņa manu pirkumu ieraudzīju, mute līdz ausīm palika vaļā. Laikam tāpēc, ka pateicu — tā ir ļoti slavena mākslinieka glezna. Bet nu čūska ir un paliek čūska. Kad Rozālija gandrīz viena pati bija izsūkusi visu pudeli vīna, viņa žēlīgi noteica: “Tu zini, mīļā, es gan tevi negribēju satraukt, bet kā draudzenei tomēr atklāšu, ka dzīvoklī gleznas ar ūdeni neiederas. Tie no mājas aiznesot visu naudu!”
Es nu gan tādu ticējumu neesmu dzirdējusi. Man liekas, ar viņas muti skaudība runāja. Un ja arī pēc pāris mēnešiem izrādītos, ka tā ir patiesība, Indriķis upei virsū uzkrāsos pļavu. Vai nav vienalga — saule spīd virs upes vai puķu lauka!
Izabella
