Aizputnieks Eduards Dambergs dzimtās pilsētas vārdu darījis slavenu ar savu vaļasprieku — malkas piļu celtniecību.
Aizputnieks Eduards Dambergs dzimtās pilsētas vārdu darījis slavenu ar savu vaļasprieku — malkas piļu celtniecību.
Kad iebraucām meistara sētā, redzējām, ka no kādreiz attēlos redzētajām pilīm nekas daudz nebija palicis pāri. Turpat pagalmā rosījās pats meistars.
Runīgs bez gala
Viņš stāsta, ka jau otro nedēļu vāc nost “pils drupas”. Viennakt pamodies no milzīga trokšņa — sieva teikusi, ka laikam pils sabrukusi. Tā arī bijis. Pils stīpojums nebija izturējis.
— Redz nu — kad bikses ar jostu “sastīpoju”, tās turas, bet pils — nekā, — tā meistars, kuram vārds kabatā nav jāmeklē. Dzidras Sondores grāmatiņā “Malkas piļu meistars” darbīgais vīrs par savu runīgumu stāsta: “Mani mazu pieskatīja omīte. Viņa bieži esot prātojusi, kāds tas ķiļķeniņš izaugs, ko darīs. Es esot bijis liels “sportists”, lēcis no ratiņiem ārā un reiz nokritis uz galvas. Līdz četriem gadiem es neesmu runājis. Varbūt tāpēc mani tik grūti apklusināt. Sieva bieži vakaros apvaicājas, vai man žokļi nesāp.”
Vienmēr mainīgas
Aizraušanās ar malkas piļu celtniecību meistaram sākusies pavisam ikdienišķi. Viņš strādājis par kurinātāju dārzniecībā. Dedzināšanai saveduši dēļus no nojauktām kūtīm. Tie bijuši piesūkušies ar ūdeni un vircu, tāpēc jāžāvē. Tad arī radusies doma glīti izkārtot pagales, rezultātā tapušas malkas pilis. Sākumā gājis visādi. Malka žūstot sasvērusies, un būves gāzušās. Ceļot nākamās, daudz noņēmies ar rēķināšanu, izskaitļojis pat to, uz kuru pusi malka var gāzties.
Viņa pilis nekad nav bijušas kā pieminekļi, allaž mainījušās. Tiklīdz kāda zaudē savu košo veidolu (koks ar laiku maina savu nokrāsu un kļūst pelēks) vai apnicis uz to lūkoties, to nokurina, un tās vietā top jauna. Katrai pilij meistars devis arī nosaukumu. Bijusi gan Sapņu, gan Karaļu, gan Gaismas pils. Kad meistaram reiz jautāts, vai pilis topot pēc projektiem, viņš atbildējis: “Mēdz teikt, ka veci cilvēki esot bērna prātā. Vai esat redzējis, ka bērni savas pilis ceļ pēc iepriekš izstrādātiem projektiem? Tā arī es.”
Lai varētu apjaust visu meistara paveikto, viņa mājās vajadzētu pavadīt visu dienu. Vai ik uz soļa viņš kādu it kā nekam nederīgu lietu padarījis acīm tīkamu. Pie vienas no malkas grēdām dižojas milzīgs bruņinieks.
— Redziet, kādus milzīgus bluķus atveda dedzināšanai, bet es no tiem uztaisīju bruņinieku.
Eduarda Damberga sētā apskatāmas arī paša veidotas skulptūras. Māksliniece Baiba Ozola uzskata, ka viņa dārzu varētu apskaust ikviens modernās mākslas muzejs. “Viņa veidotie skulpturālie tēli ir izteiksmīgi un aizkustinoši — tiem ir neatkārtojama aura.”
Apgaroti darbi
Katrai meistara veidotajai skulptūrai ir sava vēsture.
Kad izejam cauri malkas arkai, nokļūstam pasakainā dārzā. Pie viena no kokiem “dejo” putni. Kādreiz meistaram no Amerikas atvests mazs suvenīriņš — dažus centimetrus liels putniņš. Pēc tā parauga viņš izveidojis lielu putnu cilvēka augumā. Vēlāk viņam vientuļnieka palicis žēl — izveidojis vēl divpadsmit.
Savukārt rūķītis ir veltījums izcilajai māksliniecei Margaritai Stārastei, kura bieži viesojusies Aizputes vidusskolā. Visu laiku rūķītis sēdēja uz satrunējuša celma, tagad mākslinieks to “uzmūrējis” no jauna.
Kad pa dārza taciņu esam nonākuši pie dīķa, mūs sagaida Nāriņa un Neptūns. Viņa tur rokās krūku, no kuras līst ūdens Neptūna plaukstā. Šādas skulptūras ideja radās melioratoru dēļ. Viņi, būvējot dambi, uzplēsa avota āderi, savukārt mākslinieks izdomāja, kā šo atradumu izmantot skulptūrā.
Meistars visas savas skulptūras pamatā veido no cementa, par palīgmateriāliem izmanto stieples un krāsainas stikla šķiedras lodītes.
“Tā no vienkāršiem materiāliem top interesanti un apgaroti darbi, kurus var nosaukt par mākslu,” saka Baiba Ozola.
Jautā pēc Damberga gurķiem
Slavenajam piļu meistaram ir vēl kāda aizraušanās — dārza darbi. Tā mantota no tēva. Tā kā aizraušanās ar malkas pagaļu pilīm un skulptūrām ģimenei sagādā zaudējumus, ar darbošanos siltumnīcā viņš cenšas tos kompensēt. Klienti jau pieraduši, ka veikalā var nopirkt Damberga gurķus, tomātus un salātus.
Pēdējā laikā viņš aizrāvies ar dažādu ārzemju puķu stādu pārbaudi. Meistaram allaž paticis sagādāt prieku citiem. Reiz pie Aizputes universālveikala garā dobē sastādījis dālijas. Citi gan teikuši, ka “galvu durvīs saspiedis”, bet cik skaisti tās ziedējušas! Kas zina, varbūt šī ideja viņam radās pateicoties Aizkrauklei?
Dzidras Sondores grāmatā Eduards Dambergs stāsta: “Atceros, kādreiz Polijā biju pārsteigts, ka garais ceļa gabals līdz Poznaņai nostādīts dālijām. Kāpēc mēs nevarētu sēt stangrozes, kliņģerītes, rudzupuķes… Man stāstīja, ka Aizkrauklē visai pilsētai cauri stiepjas koši vasaras dāliju stādījumi.”
***
Pamanīt skaistumu parastākajās lietās un dāvāt to citiem ir Eduarda Damberga, kurš sevi dēvē par trešo tēvadēlu, dzīves jēga. Viņš vairākkārt atgādina: “Nav tādu vārdu: negribu, nezinu, nevaru!”. Šo tēva doto atziņu kā ceļamaizi viņš nes cauri visai dzīvei.
