“Staburaga” lasītāji, sveicot savus draugus un radiniekus jubilejās, arī sakot pēdējos atvadu vārdus, no krājumiem bieži izmanto Adīnas Ķirškalnes dzejas rindas.
“Staburaga” lasītāji, sveicot savus draugus un radiniekus jubilejās, arī sakot pēdējos atvadu vārdus, no krājumiem bieži izmanto Adīnas Ķirškalnes dzejas rindas. Taču tikai retais zina, ka dzejniece dzīvo kaimiņos — Madonas rajonā. Nesen viņa svinēja ievērojamu jubileju, un kolēģi Madonas rajona laikrakstā “Stars” publicēja interviju ar Adīnu Ķirškalni. Piedāvājam to arī “Staburaga” lasītājiem.
Adīnai Ķirškalnei apritēja 90. Dzejniece, skolotāja ir mīlēts un cienīts cilvēks ne tikai Lazdonas pagastā Madonas rajonā.
Astra Zagorska
— Mana dzimšanas diena ir tik skaistā laikā, kad skolas gatavojas jaunajam mācību gadam — kā kārtējā augšuptiekšanās. Mūsu skolas kalniņš varētu būt arī svētvieta. Tas tik skaisti iekļaujas tādā kā saules aplī, tajā ir labā enerģija, un skola it kā centrē to. Arī no visiem trim ceļiem tā iet un sauc augšup.
— Pavēru jūsu dzejoļu grāmatiņas “Pie saulespuķes pieturies” pirmās lapas, paliekot pie rindām: “Mēs apaugam mūžā ar gadiem/Kā koki ar gredzeniem,/Un gluži kā koka serde/ Guļ bērnība vidū tiem.” Vai sākam no bērnības un izstaigājam visas mūža takas?
— Sākumā nemaz nebiju tik priecīga, kad jūs man piezvanījāt. Bet pārdomājot atzīstu, ka tā ir laime, ka varu būt šajā ritmā, ka arī jūsu avīzes nosaukums — “Stars” — nozīmē gaismas ceļus un gaismas domas, tāpat kā saulesstars, zvaigznes stars, mēnesstars. Visa tā starošana ir simbolisks nosaukums jūsu avīzei, kam arī es jūtos mazliet piederīga, jo bieži esmu viesojusies lappusītē “Pieskāriens”. Un tagad mans pienākums ir atsaukties — sevi mierināju.
— Īstenībā šī saruna ir lasītāju sveiciens jubilejā. Kā jūs sveikuši citi?
— Katru dienu šonedēļ saņemu vairākas vēstules un telegrammas, šodien — no Austrālijas, Polijas, Igaunijas. Jubilejas diena ir jau aiz muguras, bet gaismas domas tā kā putni iet pāri joprojām. Ļoti skaisti ir apsveikumi no Dzidras Ezergailes, no bijušās madonietes mākslinieces Ilzes Šēnbergas, kura tagad dzīvo Melburnā, un citi. Saņēmu sveicinājumu no Kārļa Sebra — abi mācījāmies Cesvainē, viņš vienu klasi augstāk, bet mēs vienmēr apsveicamies kā draugi. Savās skolotājas gaitās esmu centusies spilgtāk iezīmēt to gaismas ceļu un starošanas prieku. Arī audzināšanas darbā. Esmu laimīga, jo man staro pretī, tā ir mana mūža alga, tas dod spēku turēties.
— Kā bērnības, jaunības “serdi” izjūtat šodien?
— Ļoti aizkustinošs tikšanās brīdis bija Piebalgā 13. augustā. Man tāda laime, ka viss mūžs pagājis divās bezgala skaistās Latvijas vietās. Bērnība un pirmie jaunības gadi — skaistajā un mīļajā Piebalgā. Tagadējo ģimnāziju visos laikos saucām par Balto skolu — vai bija padomju laiks, krievu vai vācu laiks. Ar Skalbes dzeju mēs dzīvojām kā ar saules maizi. Savus bijušos skolēnus, kuriem arī jau ap septiņdesmit, uztveru kā bērnus, nevis sirmgalvjus, un viņi dara mani jaunu. Jautāju viņiem — vai atceraties mūsu dzejas stundas Skalbes kalnā toreiz, kad par Skalbi nemaz runāt nedrīkstēja? Un tā nu vienā saietā īstens zemnieks, traktorists, darba cilvēks, nostājies kā skolēns — stalti un skaisti — runāja Skalbes dzeju: “Kā zobens iesprausts skuju vainagā mirdz Alauksts tumšu mežu ielokā…”. Uz tikšanos ar Piebalgas puses ļaudīm bija arī mans skolēns Pauls Putniņš, Lilija Dzene un daudzi citi.
— Kur jūsu dzimtas saknes?
— Piebalgas galā, kur ceļš pagriežas uz Skujeni. Tagad tur ir pietura “Silakrogs”. Bet tur ir arī skaistais ezeriņš Zobols. Nosaukums ir intriģējošs, bet Mirdzai Ķempei ļoti patika, viņas versija par izcelsmi — zobošanās. Tur daudz simtgadīgu ozolu. Vecāki bija zemnieki, mājās tāds gars kā Brigaderes Annelei grāmatā “Dievs. Daba. Darbs”. Tāpat kā Jaunsudrabiņu mani audzināja daba — atceros skaistos ganu rītus, kad rasa mirdz dimantos, un vienmēr man līdzi bija grāmata. Sunītis Rasiņš stāvēja man aiz muguras un arī “lasīja”. Ļoti mīļas atmiņas, bet sāpīgi tas, ka mūs izputināja, budžos ieskaitīja, ar visām no tā izrietošajām sekām mūsu tautai.
— Kā tas mainīja tieši jūsu dzīvi?
— Man labi ļaudis ieteica mainīt darbavietu, jo tas bija pirms 1949. gada. Lazdonā bija brīva skolotāja vieta, un Madonā man bija pazīšanās. Kas zina, kā būtu bijis ar mani, bet ģimeni šis laiks skāra skarbi — brālis bija aizsargs, dabūja pabūt Karagandā. Es to īpaši neuzsveru un negaužos, tas katram nesams sevī kā tautas liktenis.
— Kā dzīve veidojās Lazdonā, kad 33 gadu vecumā jūs uz šejieni atveda brālis?
— Arī Lazdona ir skaista. Muižas ezers tik skaisti mirdzēja. Kaut gan iejusties sākumā bija grūti, vairākus gadus sēroju pēc Piebalgas, bez raudāšanas nevarēju tai ar riteni cauri izbraukt. Tagad lazdoniete esmu jau 57 gadus. Liktenis man bijis ļoti labvēlīgs — atkal devis ezerus, atkal devis bērzus un vienmēr labus cilvēkus līdzās. Un Madona man liekas kā jauna meitene, kas skrien Gaiziņkalnā…
— Deviņdesmit gadu nav joks. Kā jūtaties?
— Varbūt šādā ritmā nejūtu savu gadu smagumu — tā ir laime, un jācenšas attīstīties tālāk. Vissāpīgākais, visskumjākais, ka no draugiem jāatvadās, jāšķiras. Šajā ziņā bail no vecuma. Nevaru žēloties, ka būtu milzīgi grūti, mani uztur šīs gaišās domas un starošana uz visām pusēm, un atbalss no visām pusēm. Skolā, šajā gaismas kalnā, joprojām esmu vai ik dienu, jo vēl strādāju internātā, kā smejos, nāku uz “kopgaldu” pusdienās…
— Bet kā ar dzeju — tā joprojām sirdī mīt vai tautās iet?
— Man sirdī mīt vārdi no Jāņa Mediņa komponētās solodziesmas: “Par katru stundu Dievam pateicos, ko viņš man dzīvot liek. Man arī aiziet būtu prieks, kā aiziet strauts un pazūd sniegs.” It sevišķi pēdējā rindiņa. Arī pašas dzejā nav īpašu skumju — dzīve taču ir skaista.
(No Madonas rajona laikraksta “Stars”)
***
Adīna Ķirškalne
Ceļmalas pilnas ar
dzejoļiem,
Nav taciņas tukšas
nevienas,
Un nepārtraukti
visapkārt mums
Rit bagātas dzejas
dienas.
***
Caur ziemīgu tumsu, raizēm un postu
Audīsim mirdzošu
svecīšu jostu.
Liesma pie liesmas, stariņš pie stara
Rādīs ceļu, kur ejams,
kas darāms,
Lai Latvija tumsā vairs
nepaliktu,
Kaut soli tuvāk pie
laimes tiktu.
