Dzirdu spriežam, ka šīs vasaras laika apstākļi bijuši tādi, ka Latvijas graudi neder maizei.
Dzirdu spriežam, ka šīs vasaras laika apstākļi bijuši tādi, ka Latvijas graudi neder maizei. Šādas vasaras mūžā bijušas daudzas, taču nekad neesmu ēdusi negaršīgu maizi. Vienmēr garšīgu maizi cepa zemnieces un arī maiznīcās.
Atceros 1928. gada vasaru, kuru daudzus gadus sauca par slapjo vasaru. Toreiz gāju skolā un ar interesi lasīju un skatījos avīzēs fotogrāfijas ar pārplūdušiem laukiem. Taču neviens nerakstīja, ka nevar izcept maizi.
Arī mana māte nesūrojās — maize bija laba. Nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš pati vairs maizi necepu, tādēļ īstu padomu cepējām vairs nespēju dot. Atceros tikai vienu: no iepriekšējā cepiena jāsaglabā izrūgušās mīklas gabals — ieraugam. Tagad mums ir dažādas maiznīcas, lai pamēģina — izdosies.
Mēs neesam tik bagāti, lai ievestu graudus no ārzemēm. Māc šaubas, vai ievestie būs labāki.
Kviešus agrāk sējām ne jau lopbarībai. Ar šausmām klausījos, kad pēc neatkarības atgūšanas mūsu konsultante man sacīja: “Jūsu lopbarības kvieši…”.
Kāpēc tiem mūsu zemniekiem, kuri izaudzējuši un novākuši labus graudus, nemaksā vairāk?
Vienreiz mūžā biju ārzemēs. Ceļojumu uz Bulgāriju biju nopelnījusi kā ilggadēja asins donore un sanitārās kopas locekle. Sākumā ļoti patika, bet tad jutos nepaēdusi, jo ilgojos pēc mūsu rudzu maizes, kuras tur nebija.
Alise Drātniece Ogres rajonā
