Ar sabiedrisko transportu braucu diezgan bieži. Autobusā vai vilcienā esošie cilvēki ir kā miniatūrs sabiedrības modelis, bet diemžēl lielākoties nepievilcīgs. Nesen autobusā piedzīvotais šokēja mani vēl krietnu laiku.
Ar sabiedrisko transportu braucu diezgan bieži. Autobusā vai vilcienā esošie cilvēki ir kā miniatūrs sabiedrības modelis, bet diemžēl lielākoties nepievilcīgs. Nesen autobusā piedzīvotais šokēja mani vēl krietnu laiku.
Nedēļas nogalēs parasti brauc daudz pasažieru. Todien Aizkrauklē autobusu gaidīja arī kāda sieviete ar zīdaini ratiņos. Kad pienāca autobuss, bija skaidrs, ka sēdvietu tajā nav, bet braukt grib visi. Nevēlēdamās aizkavēt pārējos, jo autobuss jau tā kavējās, sieviete iekāpa pēdējā. Vispirms sākās jezga ar bērna ratiņiem, bet beigās tos ievietoja bagāžas nodalījumā. Taču jaunajai māmiņai tā arī vajadzēja palikt stāvam kājās ar zīdaini rokās. Viņa stāvēja pārpildītā autobusā blakus sēdošajām pasažierēm, kuras demonstratīvi izlikās to neredzam vai pagrieza galvu uz otru pusi. Tikai tad, kad iejaucās jaunās māmiņas līdzbraucēja, kāda pasažiere atdeva savu vietu. Saprotu, lai arī grūti pieņemt, ka vīrietim nepiemīt pieklājība, ja viņam to neiemāca. Bet, kā tā spēj rīkoties sievietes, jo katra var nonākt šādā situācijā?
Kamēr visiem pietiek vietas (tas attiecas ne tikai uz autobusu), visapkārt valda miers. Tiklīdz kļūst šaurāk, atklājas mūsu ne jau tās labākās īpašības. Cilvēks, kuram apkārtējiem būtu jāpievērš uzmanība, ir traucēklis. Nereti sabiedrībā arī pati esmu tā jutusies kopā ar mazu bērnu. It kā man būtu kādam jātaisnojas, kāpēc ar mazuli vēlos braukt autobusā, kāpēc ar ratiem braucu veikalā vai ārsta uzgaidāmajā telpā. Tad es esmu neērta — jo kādam man jāpalīdz attaisīt un pieturēt durvis, jāpalaiž pa priekšu, jāļauj apsēsties vai jāraugās, lai es ko nenosmērētu vai nesabojātu. Tagad ļoti reti kāds labprātīgi piesteigsies palīgā. Diemžēl šobrīd katrs domā par sevi. Acīmredzot tā ir vieglāk izdzīvot.