Cik labi, ka neesam miljonāri! Mums taču ne par ko nebūtu jādomā!
Cik labi, ka neesam miljonāri! Mums taču ne par ko nebūtu jādomā! Tikai ēstu, sēdētu pie televizora, braukātu pa ārzemēm, un viss! Garlaicīga dzīve. Bet tagad! Katru dienu jādomā, kā “savilkt galus”. Īpaši pēdējā laikā. Taču nav sliktuma bez labuma. Vismaz rodas jaunas idejas.
Es izdomāju dibināt vietējo zooloģisko dārzu. Mūsu pilsētā tāda vēl nav. Tā veidošanai ļoti piemērota vieta ir pie Indriķa mammas.Viņai ir personiskā mājiņa un neliels augļudārzs. Turpat arī mana sapņu dārza pirmie iemītnieki — vistas un trīs kaķi. Sākumam tas ir pietiekami. Katru vistu iesprostošu atsevišķā būrī, jo viņas ir atšķirīgas — viena gandrīz bez spalvām, otrai bāla sekste, vēl kāda apaļāka nekā citas. Pie būriem pielikšu plāksnītes ar uzrakstiem nesaprotamās valodās. Lai domā, ka dažādas šķirnes!
Arī kaķus pa dienu iesprostosim būros. Viens pēc skata tāds jocīgs padevies — smailu purnu. Plāksnītē norādīšu, ka stepes vilka mazulis. Ja vēl Indriķi izdotos ieģērbt vectēva nošautā lāča ādā…
Vakar šķūnītī ieraudzīju lielu zirnekli — noķeršu, ielikšu trīslitru burkā, un man būs milzu tarantuls! Kurš tad pārbaudīs, vai viņš ķerts tuksnesī. Vēl savā saimniecībā esmu paredzējusi pāris baložu. Noķeršu tepat pilsētas laukumā. Nopirkšu arī raibu kazu un tad laidīšu savu biznesu vaļā, jo citādi nudien galīgi esmu uz sēkļa. Tagad taču dažādu dzīvnieku apskates saimniecības ir lielā cieņā. Tūristi straumēm gāžas un vēl par to naudu maksā!
Indriķis gan teica, ka tik liela plāna realizācijai jāraksta projekts. Ja vajadzēs — uzrakstīšu. Galvenais, ka tas man ir galvā!
Izabella
