Miķelis Rubenis popularitāti ieguva gan kā futbola tiesnesis un komentētājs, gan kā grāmatu autors.
Miķelis Rubenis popularitāti ieguva gan kā futbola tiesnesis un komentētājs, gan kā grāmatu autors. Aizkraukles rajona grāmatu svētkos viņš tikās ar jauniešiem, kuri interesējas par sportu, un sniedza interviju “Staburagam”. Jokojot viņš saka: “Varējāt labāk mani intervēt vakar, biju par gadu jaunāks, šodien man dzimšanas diena un jau 72 gadi.” Galvenais sarunas temats — futbols.
Virslīgai par vāju
— Pirms kļuvāt par tiesnesi, nodarbojāties ar sportu?
— Interese par sportu radās, mācoties Valmieras vidusskolā. Toreiz jauniešiem nebija lielas izvēles, ar ko nodarboties brīvajā laikā, tāpēc pievēršanās kādam sportaveidam un iekļūšana komandā deva tādu īpašu kopības izjūtu. Jaunieši viens otru vērtēja nevis pēc sasniegumiem mācībās, bet pēc aktivitātes sportā. Spēlēju futbolu, un tas jau toreiz bija mana prioritāte, spēlēju arī basketbolu, hokeju, slidoju. 1950. gadā, kad man bija 17 gadu, Valmieras futbola komanda kvalificējās turnīram, ko šodien saucam par virslīgas čempionātu. Taču izrādījās, ka šāda līmeņa futbolam esmu par vāju. Kļuvu par tādu tālāku rezervistu vai vienkārši — līdzbraucēju. Līdz ar to man radās mazvērtības kompleksi.
— Un kā sākāt tiesāt spēles?
— Reiz uz Valmieras un kādas Rīgas komandas spēli neieradās viens tiesnesis, un man lika to spēli tiesāt. Nebija ne tiesneša tērpa, ne arī lielas pieredzes, gāju tāds, kāds biju. Klājās diezgan briesmīgi, bet viss beidzās labi. Šo spēli vēroja viens vīrs no Rīgas, tajā laikā jau pieredzējis tiesnesis. Pēc turnīra viņš pasauca mani un teica: “Tev jāiet mācīties un jākļūst par tiesnesi”.
Jaunākais PSRS
— Uzreiz piekritāt?
— Apdomāju visu un piekritu. Braucu uz Rīgu, piedalījos visos iespējamajos kursos, lai apgūtu tiesnesim nepieciešamās zināšanas. Jau 22 gadu vecumā tiesāju spēles PSRS augstākajā līgā. Biju visjaunākais tiesnesis, bet padomju sistēma to neatzina. Valdīja uzskats, ka jebkurā sportaveidā tiesnesis izaug no augstas klases bijušā spēlētāja. Līdz 35 gadiem jāspēlē, tad jāmācās un tikai tad var tiesāt.
— Vai šī iemesla dēļ bija kādi šķēršļi?
— Pret mani izturējās diezgan iecietīgi. Toreiz Padomju Savienībā bija inteliģenti treneri. Mazizglītoti, bet inteliģenti un saprotoši. Viņi visi man palīdzēja. Tagad vairs tā nenotiek. Ja kaut kas neizdodas, paziņo, ka no viņa jau nekas neiznāks, jāliek vietā cits tiesnesis.
Vienmēr taisnība
— Tiesnešiem bieži pārmet tiesāšanu vienas komandas labā. Viņus lamā un viņiem draud. Vai arī jūs esat piedzīvojis nepatīkamus brīžus?
— Esmu lamāts un pat vairākas stundas sēdējis stadionā, no kura nevarēja izkļūt satrakotu līdzjutēju dēļ. Taču šajā darbā tas nav nekas neparasts. Zaudētājiem vienmēr liekas, ka tiesnesis tiesājis pretinieku komandas labā. Sportā liela nozīme ir arī naudai. Komandas trenerim, kuram sponsori maksā lielu naudu, jātaisnojas naudas devējiem par katru zaudētu spēli, un visvieglāk pateikt, ka vainīgs tiesnesis.
Sportā tiesnesi var salīdzināt ar valsts varas pārstāvi. Viņa spriedumi lielākoties nav pārsūdzami. Un varas pārstāvjus taču tauta nemīl. Tiesnesis norāda sportistiem, kuri pelna miljonus, kur viņiem jāiet un kas viņiem jādara. Daudziem tas nepatīk.
— Varbūt tiesneši ir uzpirkti un tiešām tiesā vienas komandas labā?
— Latvijā diemžēl dominē primitīvi uzskati — ja pašvaldībā, valdībā, Saeimā ņem kukuļus, tātad arī tiesneši ir tādi paši. Taču diemžēl vai par laimi mūsu futbola tiesneši nav pērkami. Neviens tiesnesis nav bagātnieks, un to var redzēt pēc viņu dzīvesveida — nav greznu māju, lepnu mašīnu.
Mācās no veterāniem
— Kad sākāt komentēt notikumus futbolā?
— Tajā pašā laikā, kad sāku tiesāt futbola spēles. Mans draugs, talantīgs futbolists, ieteica par Valmieras komandas spēlēm uzrakstīt Valmieras vietējai avīzei “Liesma”. Vidusskolā man grūti padevās ķīmija un fizika, bet vēsture, rakstīšana un runāšana ļoti patika, tāpēc ķēros pie sacerēšanas, un avīze manus rakstus pieņēma un publicēja.
Mācoties Cēsu skolotāju institūtā, rakstīju Cēsu “Staram”. Tur bija tāda avīze. Institūtā gan studēju tikai vienu gadu, tad mani iesauca padomju armijā. Kad pārcēlos dzīvot uz Rīgu, sāku strādāt avīzes “Sports” redakcijā un astoņus gadus biju tur štata darbinieks. “Sportā” man bija lieliski skolotāji — Latvijas sporta veterāni Roberts Baltiņš un Nikolajs Mūzis. Sākumā redakcijā biju tikai praktikants. Mācījos no pieredzējušajiem kolēģiem un pretī daudz nerunāju. Tagad jau tādu mācekļu vairs nav, pieņem darbā un uzreiz kļūst par zvaigznēm.
No avīzēm
līdz grāmatām
— Vēlāk kļuvāt par brīvo žurnālistu?
— Lai arī neesmu profesionāls žurnālists, rakstīju daudz un piedāvāju savus materiālus dažādiem izdevumiem. Publikāciju ir daudz, tomēr pamazām pievērsos grāmatām. Esmu uzrakstījis 13 grāmatu, visas par sportu, dažas ir mācību grāmatas futbola tiesnešiem. Ir grāmatas par hokeja leģendām Balderi un Tihonovu. Pamatīgākais darbs ir grāmata par Latvijas futbola vēsturi. Uzskatīju par savu pienākumu to sagatavot. Viens gan nestrādāju, esmu tikai grāmatas sastādītājs un arī vairāku nodaļu autors. Ļoti daudz palīdzēja Guntis Indriksons, kurš finansēja grāmatas izdošanu. Nesen izdevu arī nelielu grāmatiņu “Latvijas futbola ceļš uz Portugāli”.
Atvaļinājumā dzīve apstājas
— Ar ko nodarbojaties šobrīd?
— Strādāju Latvijas futbola federācijā, esmu apmācības daļas speciālists. Tiešais pienākums, par ko saņemu algu, ir futbola tiesnešu sagatavošana. No iesācējiem līdz augstākajai kategorijai. Esmu arī inspektors, kurš pārbauda futbola tiesnešu darbu spēlēs. Sagatavoju mācību literatūru, un saskaņā ar federācijas noteikumiem jauna futbola tiesnešu mācību grāmata jāizdod ik pēc pieciem gadiem.
Katru dienu eju uz darbu ar prieku, jo tas ir arī mans vaļasprieks. Man nav vajadzīgs atvaļinājums, jo darbs ir mana atpūta. Man liekas — ja aiziešu atvaļinājumā un “atslēgšos” no visa notiekošā, bez manis notiks kas briesmīgs. Palikšu malā un vairs nezināšu, ko darīt.
— Vai jūsu dzīvē ir tikai sports?
— Kad sporta ir par daudz, apmeklēju kādu labu izrādi Nacionālajā teātrī. Tur cilvēki, mani ieraudzījuši, ir ļoti pārsteigti un jautā — ko tad tu te dari? It kā es nedrīkstētu iet uz teātri!
Reizēm mani aicina arī komentēt sacensības. Kā eksperts esmu piedalījies televīzijas raidījumā “100 procentu sports”.
Alus vēderiņi
nav modē
— Vai futbola tiesnešiem ir jaunā maiņa?
— Ir, un citādi nemaz nevar būt, jo starptautiskās spēles drīkst tiesāt tikai līdz 45 gadu vecumam. Aktīvākie un perspektīvākie gan ir krievu tautības cilvēki, taču viņi ļoti labi runā latviski. Mācām noteikumus arī jaunajiem futbolistiem, jo ne katrs var kļūt par labu spēlētāju, taču viņi var kļūt par labiem tiesnešiem.
— Vai arī tiesnešiem jātrenējas?
— Manā jaunībā tiesnesis ap piecdesmit gadiem ar apaļu vēderiņu bija cienījams cilvēks. Tagad, ja vienā rindā nostāda sportistus un tiesnešus, viņiem jāatšķiras tikai ar formastērpu. Jābūt slaidiem un sportiskiem. Arī tiesnešiem jātrenējas un jābūt labā fiziskajā formā, jo vienas spēles laikā tiesnesis noskrien 8 — 12 kilometru, pat vairāk nekā futbolists. Sportistu laukumā var nomainīt, bet tiesnesim maiņas nav. Tiesnesim jābūt skaidrai galvai, lai pieņemtu pareizu lēmumu. Četras reizes gadā notiek pārbaudījumi, kuros tiesnešiem jāspēj izpildīt noteikti normatīvi.
Vandaļi, nevis fani
— Kā vērtējat Latvijas sporta fanus?
— Mūsu laikā tāda vārda “fans” nebija. Bija futbola cienītāji, līdzjutēji un huligāni. Tagad viņus visus sauc par faniem, taču tieši viņi met raķetes skatītājos un uz laukuma, sadur pretinieka komandas līdzjutējus, izraisa kautiņus, demolē stadionus. Par viņiem runā kā par faniem, bet manā uztverē viņi ir visparastākie huligāni. Ja policists, aizturot tādu fanu, pajautā, kā beidzās pirmais puslaiks vai visa spēle, tāds līdzjutējs nemaz nezina rezultātu.
Eiropā reģistrētas 24 fanu bandas, tajā skaitā arī Krievijā. To biedriem nedod vīzas uz spēlēm citās valstīs. Taču viņi tiek pāri robežai, izmantojot citu personu dokumentus, visādi mānās un krāpjas, lai tomēr tiktu uz spēlēm.
Spēles vēro klusumā
— Cik bieži spēles noskatāties kā vienkāršs skatītājs?
— Visas iespējamās. Esmu bijis trijos no 18 pasaules čempionātiem — Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā, trijos Eiropas čempionātos. Ja būs laba veselība, nākamgad aizbraukšu arī uz Vāciju. Latvijā gan uz spēlēm eju kā uz darbu, taču ļoti pārdzīvoju mūsu komandas veiksmes un neveiksmes.
Visas iespējamās spēles, kuras notiek dažādās pasaules malās, skatos arī mājās. Mums ir trīs televizori: viens — sievai, viens — virtuvē, un viens — manā istabā. Tā mēs viens otru netraucējam.
— Esat skaļš līdzjutējs?
— Nē, spēli vēroju klusu. Neciešu arī, ja kāds blakus kliedz. Es vienmēr sēžu tādā vietā, kur visi uzmanīgi vēro spēli, analizē laukumā notiekošo, nevis skaļi pauž emocijas.
— Jūs gandarī futbola attīstība Latvijā?
— Protams! Spēlējot Padomju Savienībā, mūsu futbolistiem nebija iespēju startēt starptautiskā mērogā, līdzjutējiem — braukt uz spēlēm ārzemēs. Mīcījāmies pa savienību. Toreiz futbolu arī neuzskatīja par īpašu sportaveidu. Visu vērtēja un mēroja pēc PSRS čempionu tituliem. Ja tu nebiji PSRS čempions vai tāda līmeņa izlasē, tu nebiji nekas. Futbols bija kā tāda aklā zarna. Esmu laimīgs, ka piedzīvoju šos laikus, kad daudzi ietekmīgi cilvēki, arī valdība un pat Valsts prezidente, atbalsta futbolu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Miķelis Rubenis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1933. gada 19. augusts, Daugavpils.
DZĪVESVIETA: Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: Latvijas futbola federācijas apmācības daļas speciālists.
ĢIMENE: sieva Andrita, meita Eva Rubene, rakstniece, dzīvo Zviedrijā, viņai ir divi dēli — Nils un Dāvids, meita Elita Korņilova strādā Latvijas Televīzijas kinoredakcijā, viņai ir meita Kitija un dēls Nils.
VAĻASPRIEKS: sports, prioritāte — futbols un hokejs. Kad tā visa ir par daudz, apmeklē izrādes Nacionālajā teātrī.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
