Laternu gaismā, krustcelēs Es uz akmeņiem krītu Un gaidu, ko tālāk dzīve novēlēs, Varbūt apžēlojas un iedod baltu rītu.
Laternu gaismā, krustcelēs
Es uz akmeņiem krītu
Un gaidu, ko tālāk dzīve novēlēs,
Varbūt apžēlojas un iedod baltu rītu.
Asas šķembas ceļos griežas.
Cik ilgi vēl nekas nemainīsies?
Debesīs asaras riešas,
Tūlīt, tūlīt pasaule no nakts atvadīsies.
Cerošām acīm un lūdzošām plaukstām
Akmeņos asos es gaidu
Balto, balto rītu austam.
Varbūt atnāks? Varbūt dzirdēs mani saucam?
Atlien odze un skatās acīs.
Klausos — varbūt tā ko sacīs?
Karsta inde dzīslās iešalc,
Rīta nav, vien baltas odzes šņāc.
