“Man patīk būt brīvai un nesaistītai,” atklāj koknesiete Aina Dzidra Bluzmane. Viņas dzīvē bijis arī laiks, par kuru sieviete saka: “Kaut ko vari aizmirst, bet piedot — nemūžam, nekad!”.
“Man patīk būt brīvai un nesaistītai,” atklāj koknesiete Aina Dzidra Bluzmane. Viņas dzīvē bijis arī laiks, par kuru sieviete saka: “Kaut ko vari aizmirst, bet piedot — nemūžam, nekad!”.
Vakar Aina Dzidra Bluzmane sagaidīja 80. dzimšanas dienu, bet jubileju svin šodien. Ģimenes, radu un draugu pulkā. “Savus gadus nejūtu, ar prātu viss kārtībā, vienīgi ceļgali sāp, un tas mani piebremzē,” saka enerģiskā kundze.
Frontei zvejo zivis
Ainas kundzes dzimtā vieta ir Rīga. Vēlāk ģimene dzīvo Ventspilī, kur tēvs ir bankas pārvaldnieks. Tieši šajā pilsētā aizsākas viņu sāpju un neziņas ceļš, jo 1941. gada 14. jūnijā visu ģimeni — māti, tēvu un abas meitas — izsūta un izkaisa plašajā Krievijā. “Izšķirt ģimenes — tāda bija tā laika drausmīgās varas programma,” stāsta Ainas kundze. “Padomju vara bija nežēlīga iekārta, kura iznīcināja miljoniem cilvēku, tautas gaišākās galvas. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka godīgi dzīvoja, bija cilvēki ar sirdsapziņu un godaprātu.”
Ainas Dzidras Bluzmanes tēvs iet bojā lēģerī Kirovā, māte un jaunākā māsa nokļūst Vladivostokā, bet Aina Dzidra — Igarkā. Tur viņai frontei jāzvejo zivis. “Man bija piecpadsmit gadu. Sals, bads, utis, blakus neviena tuvinieka,” tādas ir viņas atmiņas par tiem gadiem. “Vasarā zvejā devāmies ar laivām, tās no viena ezera uz otru vilkām pa sauszemi. Ziemā cirtām āliņģus. Kopā strādāja latvieši, krievi, ungāri, somi, igauņi. Visi bijām līdz 20 gadu veci jaunieši, kuri izsūtīti no savām zemēm un mājām.”
Laiks, kuram nepiedod
Jaunajai meitenei palaimējas, viņu kāds paziņa ieraksta bērnu sarakstā, lai gan Ainai ir vairāk nekā 20 gadu, un 1946. gadā viņa atgriežas Latvijā. Mazliet vēlāk pārbrauc māsa, drīz uz mājām atbēg arī māte. Viņa izsūtījumā strādājusi par ekonomisti, nopelnījusi naudu un atgriežas pie savām meitām. Māte slēpjas, bēguļo, viņai izdodas izvairīties no otrreizējas izsūtīšanas.
Ainas kundze raksta atmiņas par savu dzīvi, un tajās būs stāsts arī par šiem baisajiem gadiem. “Kaut ko vari aizmirst, bet piedot — nemūžam, nekad!” saka viņa.
Mācās pati
Tie, kuri atgriezušies no Sibīrijas, arī savā dzimtenē padomju varai ir otršķirīgi cilvēki. Viņiem slēgti visi ceļi, un arī Ainas kundzei liegta iespēja turpināt mācības. Nu dzīve jāveido saviem spēkiem. “Mācījos pati, gāju kursos, apguvu grāmatvedes arodu,” stāsta jubilāre. “Visu mūžu esmu nostrādājusi kantoros, visādi darbi darīti, biju “uzkalpojusies” pat par maizes kombināta direktori.”
Strādājot Aknīstē, Aina satiek savu nākamo vīru — tādu pašu likteņa nelutināto, kuram dzīvē raibi gājis. Viņš bijis leģionā. 1953. gadā Bluzmaņu ģimene pārceļas uz Koknesi, tad viņi jau ir trīs, jo ģimenē aug pirmā meitiņa.
Nesaistītā dzīve
“Pensijā esmu gājusi divas reizes. Pirmo reizi 55 gadu vecumā, otro — vēl pēc septiņiem vairumtirdzniecības bāzē Aizkrauklē nostrādātajiem gadiem. Un tad es vienā dienā izlēmu — gribu atpūsties! Kad paziņoju par to priekšniecībai, visi centās noskaidrot, kas man noticis, kas apvainojis, ka gribu iet prom. Es vienkārši gribēju brīvību. Dzīvot pati sev!” stāsta jubilāre.
Profesija Ainas Dzidras kundzei gan noder vēl šodien. “Draugiem jāpalīdz,” saka viņa. “Manā vecumā, protams, ir labi, ja kāds tevi vēl novērtē, taču es negribu nekādu saistību. Ja varu, palīdzu, ja jūtos slikti — guļu mājās un ārstējos.”
Vēlme vairs nebūt saistītai ir iemesls arī tam, kādēļ jubilāre vairs nedzied korī. Viņas koristes stāžs ir ievērojams — 33 Kokneses korī dziedāti gadi. “Mēģinājumi, koncerti, visur jābūt. Kam man, vecam cilvēkam, tas vairs vajadzīgs,” spriež viņa.
Mātes nepiepildīto sapni par izglītību īstenojušas abas Ainas kundzes meitas — vecākā Dzidra ir angļu valodas skolotāja, jaunākā Daira ieguvusi maģistres grādu. Daira dzied arī Durbes korī.
Katru gadu ceļojums
Par mājās sēdētāju enerģiskā kundze gan nav kļuvusi. Kopš 70 gadu vecuma viņa katru gadu brauc kādā ceļojumā. Pati izvēlas maršrutu, kārto visas formalitātes un dodas tālā ceļā. Bijusi Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Čehijā, Polijā. Taču jau divus gadus veselības problēmu dēļ ceļošana jāatliek. “Mazliet žēl, ka līdz Parīzei netiku,” saka jubilāre un smaidot piebilst: “Toties nopirku grāmatu “Mana Parīze”. Lasīšu un jutīšos tikpat kā ekskursijā.”
Tagad Ainas kundzes tuvumā allaž ir vecākās meitas ģimene, jo kopš vīra nāves viņi dzīvo kopā. Mājā, kuru kopā ar vīru uzcēluši. 48 kopā nodzīvotajos gados bijis daudz skaistu brīžu. Tagad tos vecmāmiņai dāvina mazbērni. “Četri zaldātiņi,” ar lepnumu saka viņa. “Mūsu visu princese ir arī mazmazmeitiņa Deina.”
Jubilāres balsī ne reizi nesaklausu gaušanos, un viņas optimismu var tikai apbrīnot. Pat par veselības problēmām runājot, viņa vien nosaka: “Katrai vainai taču savas zāles. Iedzer un ej tālāk!”.
