Ceļojumi nedēļu nogalēs Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija latviešu tūristu iecienīti, un ļoti bieži viņu maršruts veda tieši uz mūsu novadu.
Ceļojumi nedēļu nogalēs Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija latviešu tūristu iecienīti, un ļoti bieži viņu maršruts veda tieši uz mūsu novadu.
Jau agrā sestdienas pēcpusdienā, kad darbi iestādēs, uzņēmumos un rūpnīcās beidzās, ceļotāju straumes plūda uz Koknesi. Iepazinuši tās jaukumus un pārnakšņojuši tūristu mītnēs, svētdien ekskursanti devās ceļā gar Daugavas klinšainajiem krastiem. Šodien, kad gleznainā Daugavas senleja nogrimusi Pļaviņu ūdenskrātuves dzelmē, mūsu paaudzei zudusi iespēja vērot šo neaprakstāmo skaistumu. Ar baltu skaudību varam noraudzīties uz vecāka gadagājuma ļaudīm, kuri vēl varēja baudīt visskaistāko ceļojumu Latvijā.
Ar straumēm uz jūru
Tautasdziesmās visvairāk daudzinātā Daugava patiesi bija brīniš+ķīga, īpaši posmā no Pļaviņām līdz Koknesei, kur 25 kilometru garajā ceļaposmā upes kritums sasniedza 22 metrus. Šajā vietā Daugaviņa māmuliņa bija ļoti strauja, bet sēkļos un klinšu iesprostojumos straumes pat kļuva par putojošām krācēm. Tāpēc svešiniekam veikt šo ceļu ar savu laivu bija bīstami. Tā kā šis tūrisma maršruts bija iecienīts un saistīja ļoti daudz ceļotāju, šajā pusē bija izveidota priekšzīmīga tūristu apkalpošanas organizācija.
No Pļaviņām, kur rītos dzirdami dziedam Vidzemes, Zemgales un Latgales gaiļi, jo te ir triju Latvijas novadu robeža, sākās neaizmirstamais brauciens lejup pa Daugavu. Te aso izjūtu cienītājus gaidīja laivas, kuras parasti bija rotātas zaļumu vītnēm un Valsts karogu. Laivas vadītājs šajā ceļojumā bija galvenā persona, kurš labi pazina Daugavu un vienmēr spēja izbraukt starp putojošajām krācēm un straumēm. Tādēļ jau iepriekš ekskursantiem ieteica nekārdināt stalto Daugavas laivinieku ar alkoholiskajiem dzērieniem, jo tas varēja apdraudēt pašu tūristu drošību.
Pēc pieprasījuma laivās novietoja arī galdus, tomēr ēšanas priekiem ieteica labāk nodoties krastmalā, lai nepalaistu garām dabasskatus. Parasti ceļojumos iztika ar sviestmaizītēm, bet tūristu apmetnēs bieži vien pieprasīja to pašu ēdienu, ko ēd lauku saime. Konservi un saldumi ceļojumiem bija nederīgi, jo tie radīja slāpes un nebija veselīgi. Par dzimtenes apceļotāja galveno “uzturu” uzskatīja sauli, gaisu un dabu.
Bebruleja
Pusotru kilometru lejpus Pļaviņām bija Bebrulejas ciems. Šī trīs gadsimtus vecā ciema pirmie iedzīvotāji bija poļi. No Polijas viņus ieveda muižnieki, kad pēc lielajiem kariem un slimībām Vidzemē dzīvs bija palicis retais iedzīvotājs. Bebruleja bija viena no skaistākajām vietām Daugavas malā. Te augstajos klinšu krastos lejā plūda straujā Daugava. Lieliska bija Daugava pie Bebrulejas ledus iešanas laikā, kad zeme drebēja no ledusgabalu spēcīgajiem triecieniem. “Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels brīnišķīgs dārzs, un gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā kā sudrabs viz mierīgā Daugava, kokiem apaugušajos krastos dzied lakstīgalas. Kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne ir šāda Bebrulejas nakts,” tā Jānis Jaunsudrabiņš teicis par šo skaisto vietu.
Oliņkalns
Pabraucot garām visstiprākajai krācei pie Lokstenes, drīz vien bija redzams viens no skaistākajiem apskates objektiem Daugavas krastos — Oliņkalns. Nostājoties šī senā pilskalna augšgalā ar skatu uz Sēlpili, varēja vērot Latvijā nepārspējamu panorāmu. Pilskalna vienā malā bija 20 metru augstā Andreja klints. Teika vēsta, ka te Līgovakarā nolēcis lejā staltais puisis Andrejs, aizraudams līdzi dzelmē savu neuzticīgo līgavu. Netālu no Oliņkalna ir Stukmaņmuiža. Šajā pilī 30. gados bija tautasnams.
Krustalīcis
Otrajā krastā palika Sēlpils. Pabraukuši garām šim senajam sēļu valsts administratīvajam centram un arī vēlākajai vācu ordeņa fogtu pilij, ceļotāji Vidzemes krastā sasniedza meža gabalu lejpus Dūņaslejas, kuru sauc par Krustalīci. Šis līcis, tāpat kā Oliņkalns, bija apkārtējo biedrību iecienīta atpūtas vieta. Taču pret tūristiem, kuri ekskursiju uzskatīja tikai par izklaidi, samērā kritiski vērsās Ulmaņlaika ceļveži.
Ceļotājus, kuri pa dzimtenes ārēm devās bez mērķa, bez iekšējas dziņas, “mīļvārdiņā” sauca par sātaniem. Tādēļ organizācijas, kuras rīkoja “tūrisma izbraukumus” ar alus mucām un desiņām, un ļaudis, kuri ceļa karti nekad nepirka, jo tā viņi ietaupīja latiņus, kas jāizdod par “siltuma un omulības drapītēm”, nebija īpašā cieņā. Bravūrīgu izpriecas izbraucienu atbalstītāju zaļumos ir pieticis visos laikos.
Ar Krustalīci saistīts arī kāds traģisks notikums. Augšā gar Daugavas malu veda lielceļš, pa kuru uz Rīgu dzītas tirgos nopirktās govis. Pie upes kāda meitene lasījusi ogas, kad pēkšņi no kraujas lejā gāzies vērsis un nositis nelaimīgo ogotāju. Lai kaut kā mazinātu sāpes meitenītes vecākiem, vainīgais vērsis apēsts bērēs…
Pirmais kuģītis — “Koknesis”
Pabraukuši garām Kraukļu klintij, kura atgādināja kraukļa knābi, sasniedzām Avotiņu pilskalnu. Šis senču pilskalns augstuma ziņā bija visievērojamākais visā krastmalā. No pilskalna virsotnes pavērās burvīgs skats uz visām pusēm, īpaši uz Daugavu un zilajām Zemgales tālēm. No šejienes līdz Staburagam vairs palika tikai divi kilometri, tāpēc bija jāsteidzas pārcelties otrā krastā.
Vasaras sezonā satiksmi starp Kokneses pilsdrupām un Staburagu uzturēja moderns tūristu kuterītis “Koknesis”. To būvēja 1937. gada pavasarī pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa norādījuma speciāli tūristu vajadzībām. Kuģis izmaksāja 50 tūkstošu latu, bet ceļotājam brauciens abos virzienos maksāja tikai pusotru latu. Patiesi dāsna valdības dāvana mūsu brīnišķīgās dzimtenes skaisto un vēsturisko vietu pētniekiem.
Liepavots
Pirms sasniedzām Staburagu, bija piemērotākais brīdis iepazīt Liepavotu. Pa ēnaino klinšu sienu lejup plūda vairākas baltas ūdens strūklas, kuras radīja šalkoņu, kas izplatījās plašā apkārtnē. Drīz arī nokļuvām pie vecā Liepavota paviljona un parka ar lielisko šūnakmenī celto estrādi. Katru gadu Jāņos te notika plašie Staburaga novada dziesmu svētki. Ilgus gadus tos tradicionāli diriģēja Teodors Reiters.
Liepavota parku sauca arī par Vīgantes parku, un tajā auga daudz retu stādu un koku. Te bija vērojama bagātāka augu valsts nekā Siguldas nacionālajā parkā.
(Turpmāk vēl)
