Vidusskolniecei Anitai šīs vasaras brīvdienas bija īpaši interesantas — ne tikai gandarījums par nopelnīto naudu, bet gūti arī interesanti iespaidi, vērojot cilvēkus. Viņa šovasar Jūrmalā pārdeva saldējumu.
Vidusskolniecei Anitai šīs vasaras brīvdienas bija īpaši interesantas — ne tikai gandarījums par nopelnīto naudu, bet gūti arī interesanti iespaidi, vērojot cilvēkus. Viņa šovasar Jūrmalā pārdeva saldējumu.
Tā kā augumā meitene padevusies sīka, sākumā vislielākās problēmas sagādāja pilnās saldējuma kastes izstumšana no noliktavas. Pēc divu mēneša treniņa tagad viņa to dara smiedamās un joko, ka spēku devis saldējums, jo parasti dienā apēdusi piecus un vairāk.
Nu un kas?
Vairāk nekā puse saldējuma pircēju bijuši krieviski runājošie. Lai gan meitene sarunvalodas līmenī viņus saprata, pārdodot saldējumu, runāja tikai latviski. Savu principu viņa neievēroja tikai vienreiz, kad pie letes nostājās trīsgadīgs pircējs.
Reiz viņa apkalpoja ļoti nervozu kundzīti, kura bija sašutusi, ka meitene nerunā krieviski. “Kā tad tā? Puspasaule šajā valodā runā, bet jūs nerunājat!”, viņa pūcīgi teica. Par neprasmīgo latviešu meiteni pircēja sūdzējās aizmugurē stāvošajai sievietei, cerēdama saņemt atbalstu, bet viņa tikai paraustīja plecus un latviski noteica: “Nu un kas?”.
Lidojošais pircējs
Anitai īpaši prātā palicis kāds krievu tautības vīrietis pusmūža gados. Ne tikai tāpēc, ka viņš nopirka piecus saldējumus, bet arī tāpēc, ka viņam līdzi bija latviešu valodas pašmācības grāmata. Vīrietis stāstīja, ka augusta beigās kārtos eksāmenu latviešu valodā, tāpēc ļoti centās runāt latviski, kas gan pagaidām izdevās ļoti slikti. Pirmo saldējumu nopircis, viņš vēl teica: “Es būšu ēst saldējumu”, bet pēc piektā ar Anitas palīdzību šo teikumu jau prata pateikt pareizi. Pusdienlaikā viņš ar sajūsmu Anitai stāstīja, ka redzējis lielu “žuku”. Meitene šādu vārdu nebija dzirdējusi. Tad viņas jaunais paziņa sāka vicināt rokas, imitējot lidošanu, un dūkt! Rezultātā viņš iemācījās vēl vienu jaunu vārdu — “vabole”.
Jautri jau no rīta
Anita atceras arī kādu lustīgu pārīti. Jau no paša rīta viņi bija ļoti saguruši. Dīvaini šķita, ka “dāmai” ziedu vietā rokās bija neliela priedīte ar visām saknēm. Acīmredzot tā bija “bruņinieka” dāvana. Komiski bija vērot, kā viņa savam kavalierim centās tikt “kukaragās”. Kad beidzot viņai tas izdevās, nesējs diez cik laimīgs nejutās, jo “dāma” priedīti neizlaida no rokām, turklāt tagad viņam tā bija priekšā acīm.
Tikai ne to!
Kad Anita pārdod saldējumu, viņa visiem pircējiem novēl: “Lai jums labi garšo!”. Reiz nolēmusi mainīt vēlējumu un teikusi: “Lai iet labumā!”. Kāda kundzīte par to ļoti uztraukusies un atteikusi: “Tikai ne to!”. Savukārt saldējuma pircēji Anitai arī teikuši kādu vēlējumu. Īpaši viņai paticis gados vecāku atpūtnieku teiktais: “Lai jums laba andele!”.
