Vītolu fonds stipendiju veidā palīdz spējīgiem, centīgiem maznodrošinātiem jauniešiem studēt Latvijas augstskolās.
Vītolu fonds stipendiju veidā palīdz spējīgiem, centīgiem maznodrošinātiem jauniešiem studēt Latvijas augstskolās. Ar šī fonda un tā piesaistīto labdaru atbalstu šogad Latvijas augstskolās studijas sāk vai turpina 14 jauniešu no Aizkraukles rajona. Kas ir Vītolu fonds un kam tiek labdaru labvēlība? Par to stāsta gan fonda dibinātāji, gan atbalstītāji, gan paši jaunieši.
2002. gada 4. aprīlī Vītolu fondu nodibināja Vilis un Marta Vītoli. Viņu un piesaistīto ziedotāju ieguldītie līdzekļi devuši bagātīgus augļus. Četros gados piešķirtas daudzas stipendijas. Pirmie jaunieši devušies savā dzīvē, jo šovasar augstskolu diplomus saņēma pirmie stipendiāti.
Vilis Vītols uzskata: “Šie talantīgie un dzīves grūtībās norūdītie jaunieši ir tautas zelts. Mums ir izvēle viņiem palīdzēt vai viņus pamest. Man ir cerība, ka atradīsies pietiekami daudz ziedotāju, kuri šo patiesību izpratīs, un mēs visi kopā sasniegsim mērķi.”
Ik gadu augusta beigās Latviešu biedrības nama Lielajā zālē Rīgā ziedotāji tiekas ar stipendiātiem.
Liktenis nav labvēlīgs
Ne vienu vien Vītolu fonda stipendiātu dzīve ir situsi, bet… Šie jaunieši ar ticību un cerību dodas savā dzīvē un studēs augstskolā. Ja tevī ir kāda sēkliņa ticības, tad tu esi, tad tu spēj un vari pateikt kalnam: “Pavirzies sānis!”.
– Anatolija* mamma ir mirusi, tēvam atņemta vecāku vara. Kopš mātes nāves Anatolijs tēvu nav saticis. Viņa brālis 2004. gadā nogalināts. Tēvs nekad nav piedalījies sava bērna audzināšanā un par dēlu nav interesējies. Puisis dzīvo kopā ar vecvecākiem, un ģimenes ienākumi ir vecvecāku — politiski represēto — pensija. Vecvecāki bieži slimo, tāpēc lielākā daļa naudas jātērē zālēm. Augustā Anatolija vectēvs nomira.
– Ilze ir bārene. Meitenes aizbildne ir mammas māsa, kurai pašai ir trīs bērni un trīs pieņemti audžubērni. Visi bērni turpina mācīties. Ilzes vienīgais ienākumu avots ir apgādnieka zaudējuma pensija Ls 30 apmērā, viņai piešķirts maznodrošinātas personas statuss.
– Maija dzīvo kopā ar tēvu un brāli, kurš mācīsies 11. klasē. Māte mirusi. Tēvs ir bezdarbnieks, taču intensīvi meklē darbu. Ģimene pārtiek no apgādnieka zaudējuma pabalsta un tēva bezdarbnieka pabalsta. Ģimenei palīdz vecāmāte un tēva māsa. Ģimenei piešķirts trūcīgas ģimenes statuss.
– Ivara vecmāmiņa viena ar savu algu un nelielu bērnu pabalstu audzina un uztur trīs skolēnus, ģimenē ir divas māsas. No vecākiem atbalsta nav, jo māte nestrādā, tēvs no ģimenes ir šķīries, bet alimentus nemaksā. Ģimene atbilst trūcīgas ģimenes statusam.
– Dainas ģimenei arī ir maznodrošinātas ģimenes statuss, tēvs alkoholiķis. Ģimene izlikta no dzīvokļa, pašvaldība iedevusi dzīvokli kādā pamestā mājā. Visi dzīvo divās istabiņās ar malkas apkuri, tikai krāsns vispirms jāiemūrē… Māsa turpinās mācības vidusskolā.
– Tatjana ir bārene jau desmit gadu. Ģimenē tēvs nosita māti, par nodarīto viņu ieslodzīja cietumā. Kad tika atbrīvots, viņš paņēma meiteni savā apgādībā. Meitenei bija deviņi gadi, kad tēvs viņu stipri piekāva un atkal nokļuva cietumā, kur nomira. Līdz 2004. gadam meitene dzīvoja patversmē, tur joprojām dzīvo viņas brālis, kurš mācās tehnikumā.
– Aivara māte ir vienīgā ģimenes apgādniece, tēvs miris. Brāļiem ir savas ģimenes, viņi dzīvo atsevišķi. Ģimenes ienākumi ir apgādnieka zaudējuma pensija, nekādu citu ienākumu nav. Puisim ir ļoti nopietnas veselības problēmas. Dzīvo pie mammas māsas, jo mamma ir nervu slimniece, palīdz strādāt zemnieku saimniecībā.
(*Jauniešu vārdi ētisku apsvērumu dēļ mainīti.)
Prieks palīdzēt
Visi Vītolu fonda idejiskie un organizatoriskie darbi ir Vitas Diķes pārziņā. Viņa pazīst visus ziedotājus un visus stipendiātus. Vita Diķe par katru patiesā sirsnībā spēj pateikt tikai labu. Katrs ziedotājs un katrs stipendiāts tiekas tieši ar Vitu.
Vita Diķe stāsta, ka ik gadu pieaug atbalstītāju un līdz ar to stipendiju skaits: “Tas nozīmē, ka varam atbalstīt arvien vairāk jauniešu, kuriem nepieciešama palīdzība. Pagājušajā gadā piešķīrām 220 stipendiju, šogad jau 283. Ir pieaudzis ziedotāju skaits, bet daļa no iepriekšējiem ziedotājiem ir arī palielinājuši ziedojumu apjomu stipendijām. Pagājušajā gadā mums bija 24 ziedotāji, šogad — 49.”
Jūlijā fonda padome pieņēma lēmumu, ka no 2006. gada 1. septembra viena gada stipendija būs 1000 latu, tas ir, 100 latu mēnesī. Tā kā lielākā daļa līgumu ar ziedotājiem jau noslēgti, šogad stipendijas apjoms lielākoties paliks 800 latu gadā, izņemot trīs stipendijas, kuras būs 1000 latu.
“Ikdienā izjūtu, ka Vītolu fondam ziedotāji arvien vairāk uzticas,” saka Vita Diķe. “Redzot, ka viņu finanšu līdzekļi tiek godprātīgi administrēti, cilvēki atvēl stipendijām papildu summas.”
Vēstule labdarim
Vītolu fondā dokumentus nākamā mācību gada stipendijām pieņem no 1. marta līdz 1. jūnijam. Šajā laikā fonda valde izvērtē kandidātus. Šogad stipendijām pieteicās 294 kandidāti, stipendija piešķirta 126 jauniešiem. “Vienmēr žēl, ka daudzi paliek “aiz svītras”. Bet, jo vairāk būs cilvēku, kas ziedo, jo mums būs iespējas palielināt stipendiju skaitu,” saka Vita Diķe.
“Fonds nav sociālais dienests, kas palīdz maznodrošinātajiem cilvēkiem, bet apbalvo tos jauniešus, kuri šajos grūtajos dzīves apstākļos ir pratuši pildīt savu galveno pienākumu — mācīties. Pirmais un galvenais kritērijs ir vidējā atzīme, kurai jābūt augstākai par septiņi. Svarīgi arī, kādu specialitāti jaunietis izvēlas. Ziedotāji neatbalsta tās specialitātes, kuras nav pieprasītas vai kurās ir pārprodukcija. Tajā pašā laikā ir izņēmumi. Ja cilvēks ir talantīgs, tad, lai ko viņš arī mācītos, savu vietu dzīvē atradīs.
Ir ziedotāji, kuri norāda, ka viņu ziedojums paredzēts konkrēta rajona bērniem. Piemēram, Alfrēds un Sarmīte Gravas stipendijas dod tikai Liepājas rajona jauniešiem vai, ja pieteikušies Bārtas jaunieši, tad vispirms viņiem. Savukārt Zvejnieku ģimene vēlas atbalstīt ķīmiķus un mediķus, Juris Vītols — četrus informācijas tehnoloģiju speciālistus. Izvērtējot ņem vērā, vai jaunietis atbilst kritērijiem: maznodrošināts, talantīgs, centīgs. Un tad skatāmies, kura ziedotāja prasībām atbilst izvēlētais jaunietis.”
Vita Diķe stāsta, ka stipendiāti divas reizes gadā iesniedz pārskatu par mācībām un raksta vēstules ziedotājam, kurās pastāsta, kas šajā laikā noticis. Vēstules iesien un atdod ziedotājiem. Tā ziedotāji, kuri dzīvo ASV vai Austrālijā, var uzzināt, kā klājas stipendiātam.
Vita Diķe atzīst, ka viņas darba lielākā bagātība ir satiktie cilvēki. Viņi visi ir gaiši.
Bagātība nezūd
“Jau mani vecvecāki uzskatīja, ka bērniem jāmācās un jāiegūst izglītība. Tieši tāpat domāja mani vecāki, un viņi mums abiem ar brāli lika mācīties,” atceras Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols.
“Sākumā, kad bijām iebraukuši Venecuēlā un abi ar brāli studējām, mūsu ģimenei bija ļoti grūti apstākļi, mēs dzīvojām lielā nabadzībā. Neraugoties uz to, vecāki bija pārliecināti: galvenais — bērniem ir jāstudē. Lai gan apstākļi bija spiedoši, mēs ar brāli studiju laikā nestrādājām, jo vecāki teica, ka jāmācās un jākoncentrējas tikai mācībām, lai pēc iespējas labākām atzīmēm pabeigtu universitāti,” stāsta Vītola kungs.
Vilis Vītols kļuva par būvinženieri, kādus piecus gadus strādāja. Vēlāk vēlējās studēt maģistratūrā un pieteicās Forda fonda stipendijai. Tā Vītola kungs pats savulaik saņēma finansiālu atbalstu studijām, tieši tāpat kā viņš tagad atbalsta Latvijas jauniešus.
Pērk “Ford” automašīnas
— Jūs dzīvojāt Venecuēlā, bet kā uzzinājāt par Forda stipendiju studijām ASV?
— Forda fonds piešķīra stipendijas citu valstu iedzīvotājiem, lai veicinātu attīstību un izglītību šajās valstīs. ASV vēstniecība Karakasā publicēja informāciju par konkursu Forda stipendijai, un es pieteicos. Veiksmīgi — man to piešķīra. 1961., 1962. gadā mācījos ASV.
— Kāpēc izlēmāt pieteikties Forda stipendijai?
— Iespējams, es būtu varējis izstudēt maģistratūrā arī par saviem līdzekļiem. Bet bija šāda iespēja, kuru nolēmu izmantot. Tolaik Venecuēlā bija dziļa krīze būvniecībā, jo 1958. gadā bija notikusi revolūcija un gāzts iepriekšējais valdnieks un militārā diktatūra. Bija reālas bažas, vai Venecuēlā nenotiks apvērsums kā Kubā, kad pie varas nāca komunisti. Celtniecība praktiski apstājās. Visi gaidīja, vai demokrātija patiešām būs īsta un ilgstoša. Pirmajā laikā Venecuēlas pagaidu valdība bija diezgan draudzīga Fidelam Kastro. Viņu pat uzaicināja ciemoties Venecuēlā. Es redzēju, kā viņu atsegtā smagajā mašīnā vadāja pa Karakasas ielām, un piekritēji māja ar rokām un uzgavilēja.
Tolaik biju nodibinājis nelielu inženiertehnisko biroju. Darba mums bija ļoti maz, jo vairāki klienti bija bankrotējuši. Tad arī izlēmu aizbraukt un pamācīties.
— Vai Forda fonds izvirzīja nosacījumus stipendiātiem?
— Vienīgais nosacījums bija, ka nedrīkstu palikt ASV un man jāatgriežas strādāt Venecuēlā. Pēc maģistratūras studijām universitāte man piedāvāja stipendiju doktora grāda iegūšanai. Tā kā biju vienojies ar Forda fondu, ka atgriezīšos strādāt Venecuēlā, atteicu šo stipendiju un aizbraucu uz mājām.
— Vai parādā nejutāties?
— Es mēģināju pēc studijām pirkt “Ford” automašīnas! Domāju, ja jau viņi man ir palīdzējuši, tad kāpēc es nevarētu viņiem palīdzēt kaut vai ar kādu sīkumu?
Ieguvums dzīvei
— Kā jūs izlēmāt palīdzēt jauniešiem iegūt izglītību?
— Ideja ir briedusi pamazām. Agrāk mēs centāmies atbalstīt dažādus pasākumus, visu, kas šķita labs un vērtīgs. Tad konstatējām, ka šāda veida palīdzība ir sadrumstalota un tādējādi nekas lielāks nav paveicams. Nolēmām, ka jāizvēlas viena joma. Nākamais solis bija atrast, kur tad mūsu ierobežotie līdzekļi varētu dot lielāku labumu sabiedrībai. Mūsu ģimene no laika gala ir bijusi pārliecināta, ka izglītība ir svarīgākais. Tā ir vienīgā vērtība, ko varam atstāt saviem bērniem. Iegūtās zināšanas nevar atņemt, tās nevar pazaudēt karā, tās nevar nodedzināt… Izglītība ir ieguvums visai dzīvei. — “Ar izglītību dzīvē sasniegt tādu līmeni, lai varētu nākotnē palīdzēt citiem” — vai šī Vītolu fonda devīze, jūsuprāt, ietekmēs jauniešus, kuri tagad saņem stipendiju?
— Daļa no viņiem noteikti kādreiz atradīs iespēju palīdzēt citiem. Protams, to nevar prasīt no jauna cilvēka, kurš nupat pabeidzis universitāti un sāk savu dzīvi. Bet pēc gadiem, kad daudzi no viņiem būs turīgi cilvēki, būtu jauki, ja arī viņi atbalstītu labdarības pasākumus.
Dot citiem
“Ko pats kādreiz neesmu saņēmis, to tagad gribu dot citiem. No Latvijas aizbraucu 17 gadu vecumā un nekādu skolu nepabeidzu. Tas bija kara laiks, un mani iesauca darba dienestā,” atminas Anglijas Daugavas Vanagu fonda priekšnieka vietnieks, latviešu centra “Straumēni” izveidotājs un viesnīcas “Radi un draugi” rīkotājdirektors Ādolfs Sīlis. Trimdā Ādolfs Sīlis nonāca viens, bet ģimene — vecāki, brālis un māsa — palika Latvijā. Jaunā dzīve bija jāsāk bez tuvinieku atbalsta. Vācija — Austrija — Anglija. Tāds bija ceļš, pa kuru dzīve virzīja Sīļa kungu. Nekādas augstās skolas pabeigt nebija iespējams, bet mācīties, lai labi prastu darbu, gan. Viesnīcu menedžmenta apgūšana ļāva šīs zināšanas likt sava mūža pamatnodarbošanās pamatā un deva iespēju dabūt labu darbu. Jau 24 gadu vecumā Ādolfam uzticēja vadīt 35 cilvēku lielu kolektīvu. “Es ar viņiem sapratos, man nebija grūti,” atceras Sīļa kungs.
1947. gadā dibināja Daugavas Vanagu organizāciju. Tās moto: “Palīdzēt citam”. “Kad iebraucām Anglijā, mēs saņēmām maz, bet katru mēnesi devām divarpus šiliņus biedra naudas, ko nosūtīja palīdzībai Vācijā palikušajiem invalīdiem un slimajiem,” stāsta Sīļa kungs.
“Ādolfs Sīlis ir īpašs cilvēks, tādu pasaulē ir maz. Viņš ir no tiem, kuri spēj atnākt tukšā vietā un ar darbu panākt, ka viss sāk zelt un plaukt,” uzskata Vītolu fonda darbinieki.
“Straumēni” kā savs bērns
Viens no Ādolfa Sīļa mūža darbiem ir “Straumēni” — Daugavas Vanagu lauku īpašums Anglijā. Viņš pats saka, ka “Straumēni” viņam ir kā savs bērns, mīļš un dārgs. Ar “Straumēniem” Sīļa kungs ir saistīts kopš 1975. gada, kad iegādājās šo īpašumu. Viņa vadībā tas pārbūvēts un sakopts. Te latviešu vecākās paaudzes cilvēkiem ir iespēja pavadīt vecumdienas.
Šodien “Straumēni” izveidojušies par lielu centru, tas jūlijā svinēja 30. dzimšanas dienu. Ādolfs Sīlis te atradis ne vienu vien labvēli, kurš gatavs savus mūža ietaupījumus ziedot jauniešu izglītībai Latvijā.
Atgiežas, lai atbalstītu
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ādolfs Sīlis atbrauca uz Latviju. Ne jau pirmo reizi trimdas gados, bet nu ar skaidru domu — jāpalīdz Latvijai. “Trimdā bijām nostabilizējušies, naudiņa sakrāta, jāmeklē iespēja to likt lietā šeit,” skaidro Sīļa kungs. Viņš noskatīja ēku Mārstaļu ielā, lai tur veidotu viesnīcu. Nu jau desmit gadu šajā vietā darbojas Daugavas Vanagu viesnīca “Radi un draugi”.
“Es brīnos, ka cilvēki Latvijā sūdzas, ka bizness neiet, un nemaksā nodokļus. Mēs maksājam visus nodokļus un arī ļoti labi pelnām. Viesnīca vienmēr ir pilna, nevaram sūdzēties,” stāsta Ā. Sīlis. “Mēs ienācām Latvijā, lai palīdzētu, nevis, lai pelnītu naudu Anglijai. Palīdzam Vītolu pamatskolai Ludzas apriņķī. Stradiņa slimnīcai uzdāvinājām aparatūru, ir arī citi palīdzības projekti.”
Viesnīca “Radi un draugi” atbalsta sešus stipendiātus. Mācību gada sākumā viesnīcā plānots sarīkot nelielu saietu, kurā tiksies Anglijas ziedotāji un viņu stipendiāti.
“Viļa Vītola vārds latviešu sabiedrībā rietumos bija plaši pazīstams, un tam bija uzticība. Tāpēc arī es saistījos ar Vītolu fondu,” atzīstas Ādolfs Sīlis.
“Bez izglītības cilvēks nebūtu nekas. Man žēl jauno puišu, kuri negrib mācīties. Dzīvo paši savās mājās — Latvijā — un nemāk paņemt to, ko tā dod. To es nevaru saprast,” saka Sīļa kungs. “Ja tu esi jauns, tev ir visas iespējas. Vītolu fondā ir daudz jauniešu ar smagiem likteņiem. Kā lai viņi tiek uz augšu? Domāju, ka tādiem cilvēkiem ir jāpalīdz.”
Tic izglītībai
Zvejnieku ģimenes stipendijas iedibinātāja Andreja Zvejnieka šaisaulē nav jau četrus gadus. Viņa 1990. gadā ASV dibinātais fonds turpina strādāt. Savā dzīvē A. Zvejnieks nodarbojās ar lietām, kas viņu aizrāva, un sakrāto naudu atdeva vienīgajam, kam ticēja — izglītībai. Tēva iesākto darbu pārņēmis dēls Pēteris Zvejnieks. “Ciemojoties Latvijā un tiekoties ar jauniešiem, sapratu, cik ļoti nepieciešams īstenot tēva sapni un turpināt viņa sākto darbu,” saka P. Zvejnieks.
Kad ASV dažus gadus pēc 11. septembra terora aktiem mainīja ziedojumu politiku, lai Amerikā dzīvojošo ziedojumi nenonāktu teroristu rokās, arī Zvejnieku ģimenei bija jāpārdomā sava darbība. Šogad tā saistījusies ar Amerikas Latviešu apvienību (ALA) un turpmāk ar tās starpniecību ziedos Latvijas studentu izglītībai. Kopš 1994. gada ALA regulāri ar divgadīgiem pabalstiem atbalstījusi latviešu daudzbērnu ģimenes, bāreņus un vecāku pamestus bērnus — gan izdzīvošanai, gan izglītības gaitām, šos ziedojumus piešķirt uzticot Latvijas Bērnu fondam. Paplašinot palīdzības darbu Latvijā, turpmāk ziedojumus mazturīgu, bet talantīgu jauniešu studijām administrēs Vītolu fonds.
Pirmā stipendiāte
Vītolu fonda pirmā stipendiāte Elīna Vītiņa šogad pabeidza Vidzemes augstskolas Komunikācijas un sabiedrisko attiecību nodaļu un tūlīt pēc studijām sāka strādāt LNT par ārštata žurnālisti.
Šobrīd Vītolu fonds mēģina veicināt skolotāju aktivitāti, lai fonda stipendijai viņi palīdzētu izvirzīt savu skolu absolventus, tādus, kuri patiesi ir labi skolēni un kam vajadzīga finansiāla palīdzība studijām. Tieši skolotājas atbalsts un aktivitāte sasaistīja Elīnu ar Vītolu fondu, viņu ieteica Zemgales vidusskolas pensionētā skolotāja Juzefa Ruduka.
“Beidzu Zemgales vidusskolu un iesniedzu dokumentus Latvijas Universitātes žurnālistos un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. LU mani neuzņēma, bet Jelgavā iekļuvu budžeta grupā. Man tik ļoti gribējās studēt žurnālistiku! Tad izrādījās, ka varu studēt Vidzemes augstskolā maksas grupā. To nevarēju atļauties finansiālu apstākļu dēļ, jo mūs, trīs bērnus, mamma audzināja viena,” stāsta Elīna.
Īstajā vietā un īstajā laikā satikās īstie cilvēki. Iepazīstoties ar Vili Vītolu, Elīnai pavērās iespēja sākt studijas Valmierā. “Dievs no debesīm bija sūtījis cilvēku, kas palīdzēja! Citādi, lai studētu sev vēlamajā profesijā, man būtu jāņem kredīts un jādomā par strādāšanu paralēli mācībām,” atceras Elīna. “Vītola kungs uzskatīja, ka jāmācās tas, kas patiesi interesē. Un mēs noslēdzām līgumu četriem gadiem.”
Pēc diviem gadiem Elīna tika budžeta grupā. Ikmēneša stipendija 80 latu apmērā ļāva meitenei pilnīgi nodoties mācībām un nedomāt par piepelnīšanos. Pie tam Valmiera nav tik liela pilsēta, lai studentam būtu viegli atrast darbu.
Piemērots darbs
“Studiju laikā gan uzrakstīju kādu rakstiņu vietējam laikrakstam “Liesma”. Tad tos sūtīju fondam, lai liek mapītē. Arī vasarās paliku Valmierā un katru dienu gāju strādāt uz redakciju. Valmiera četros gados bija kļuvusi kā mājas. Tagad mazliet skumīgi,” stāsta Elīna. “Biju praksē Valmieras TV. Tā bija mana pirmā saskare ar darbu televīzijā. Tur gatavoju sižetus, ko sūtīja arī LTV novadu ziņām. Domāju, ka šī pieredze man palīdzēja tikt strādāt LNT, jo bija konkurss uz ziņu reportiera vietu. Man ļoti patīk šis darbs, man tas ir ļoti piemērots, jo es nevarētu strādāt birojā astoņas stundas dienā. No rītiem parasti nezinu, kādu sižetu man tajā dienā uzticēs. Reizēm tūlīt jālec mašīnā un jābrauc, pārdomājot tēmu tikai mašīnā.”
Šogad Vītolu fonds stipendijas piešķīra ceturto reizi, un ceturto reizi Elīna Vītiņa vadīja šo stipendiju pasniegšanas pasākumu. “Es to daru ar prieku, un man ir liels gandarījums pieteikt jaunos ziedotājus. Priecājos arī par to, ka ir tik daudz cilvēku ar labām sirdīm, kuri grib palīdzēt. Ja students ir dabūjis šo stipendiju, iesaku tiešām visiem spēkiem pierādīt, ka tu esi tās vērts. Mācies, nevis dauzies apkārt,” uzsver Elīna. “Es centos ne tikai tāpēc, ka man ir piešķirta stipendija, bet arī sevis dēļ. Dzīvoju ar domu, ka gan jau arī es kādreiz palīdzēšu.
***
Vītolu fonda ceļavārdi studentiem:
“Paldies tev, ka meklē. Iespēju, izeju, sauli. Paldies, ka vēlies augt. Slaidākie koki izaug tieši no dziļākajām gravām. Jo tiem stiprāk jātiecas pēc gaismas nekā tiem, kas no kalna auguši. Tev pretī stiepjas daudz palīdzīgu roku. Satver un uzticies! Parāds lai tevi nesaliec. Parāds lai ir tava prāta dzinulis un dvēseles degviela. Tu piepildīsi savus sapņus. Un kādreiz pats kļūsi par devēju. Izmanto iespēju, kas tev tiek dota, un tu pats iegūsi iespēju dot. Katrs devējs reiz bijis ņēmējs.”
(Māra Zālīte).
