Aizkrauklieši Krišjānis Kalvāns un Armands Antāns ir vieni no pirmajiem, kuri pirms dažiem gadiem Aizkrauklē sāka braukt ar skrituļdēli.
Aizkrauklieši Krišjānis Kalvāns un Armands Antāns ir vieni no pirmajiem, kuri pirms dažiem gadiem Aizkrauklē sāka braukt ar skrituļdēli.
Ar laiku viņiem pievienojās vēl vairāki pusaudži. Taču Krišjānis ir vienīgais, kurš uzdrošinājies piedalīties skeitbordistu sacensībās.
Vajadzīga drosme un talants
Armands Antāns atzīst: lai piedalītos sacensībās, tiešām vajadzīga drosme, un ne katrs jaunietis ir tam gatavs. Lai kļūtu par labu skeitbordistu, jābūt arī talantam, un draugi atzīst, ka Krišjānim tiešām ir “ķēriens”. Pagājuši divi gadi, līdz Krišjānis uzdrošinājies pieteikties pirmajām sacensībām. Rīgā notika firmas “Volcom” kausa izcīņa, un apmēram 30 skeitbordistu konkurencē viņš ieguva ceturto vietu. Šogad puisis piedalās Latvijas kausa izcīņā, kurā ir trīs posmi. Pirmajā posmā viņš bija otrais, otrajā posmā — trešais.
Brauc katru dienu
Sacensībās braucējiem dod vienu minūti, un šajā laikā parkā jāizmanto pēc iespējas vairāk konstrukciju un jāparāda atraktīvāki triki. Krišjānis mācās Rīgā, tāpēc viņam ir iespēja jau laikus apskatīt parkus, kur notiek sacensības, un izdomāt, kādus trikus tur varēs parādīt.
Puisis gan mācību laikā Rīgā, gan brīvdienās Aizkrauklē ar dēli brauc katru dienu. Ja neizdodas nokļūt kādā skeitparkā, brauc vienkārši pa ielu. Ziemā gan ar šo aizraušanos ir problēmas. Latvijā ir tikai divas slēgtas telpas braukšanai ar skrituļdēli — Salaspilī un Ventspilī. Ventspils ir tālu, bet Salaspilī ir slikti braukšanas apstākļi. Aizkrauklē reiz mēģinājuši braukt pa laukumu pie “Aizkraukles bankas”, kurš ir zem jumta, taču no turienes padzīti.
Skeitbordisti nepatīk
Krišjānis un Armands braukšanai un triku apgūšanai Aizkrauklē izmanto kāpnes pie autobusu stacijas, novada domes un rajona padomes ēkas, reizēm arī pie lielveikala “Beta”, taču tas tomēr ir pilsētas nomalē. Puiši braukt ar dēļiem dodas pievakarē, kad beidzies darbalaiks, taču arī tad jāuzmanās no automašīnām un gājējiem. Trenkā un apsauc viņus visur, uzskatot, ka, lecot ar dēli, puiši izdauza betona apmalītes un bruģi. Krišjānis un Armands apgalvo, ka tas nav iespējams. Vienīgais, ko lecot var salauzt, ir dēlis, nevis trotuāra betona apmale.
Un dēļi lūst diezgan bieži. Ritenīši iztur apmēram gadu, bet dēļa virsma jāmaina ik pēc diviem trijiem mēnešiem. Tas atkarīgs no braucēja aktivitātes. Krišjānis Kalvāns atzīst, ka viņam gadījies ne tikai nolauzt dēļa koka virsmas malas, bet pat pārlauzt to uz pusēm. Labs dēlis, kuru var nopirkt veikalā Rīgā, maksā apmēram 120 latu. Puiši, izvēloties tā sastāvdaļas un komplektējot braucamo, ņem vērā dēļa virsmas garumu, izliekumu, riteņu cietību un tā izgatavotājfirmu.
Pirmatklājēji sērfo pa zemi
Armands uzzinājis, ka braukšana ar skrituļdēli nav 21. gadsimta atklājums. Šī ekstrēmā sporta un izklaides veida pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Kalifornijā. Tur kāds sērfotājs esot izdomājis pasērfot arī pa zemi. Septiņdesmitajos gados šī nodarbe jau ieguva konkrētu veidu, un šajā laikā radās arī pirmās skrituļdēļu ražotājfirmas. Astoņdesmito gadu beigās gan šajā jomā bija apsīkums, bet pēc desmit gadiem braukšana ar skrituļdēli sāka atdzimt — gan kā sporta veids, gan kā aizraušanās un dzīves stils.
Armands atzīst, ka mūsdienās šī nodarbošanās ir ļoti komercializējusies. Pasaulē ir daudz skeitbordistu, kuri ar to pelna lielu naudu, arī Latvijā par uzvaru dažās sacensībās var saņemt naudas balvu. Lielu naudu šī sportaveida attīstībā un reklāmā iegulda arī inventāra ražotājfirmas.
Sapņo par parku Aizkrauklē
Braukšanai ar skrituļdēli ir divi veidi: “strīts” — tā ir braukšana pa ielām, “vertam” — braukšana pa rampām. Latvijā populārāka ir braukšana pa ielām, jo skeitparku Latvijā ir maz — ap 20. Krišjānis Kalvāns braucis gandrīz visos Rīgas skeitparkos, bijis arī Ogrē un Lielvārdē. Nesen skeitparks atvērts Vaivaros, kur ir lielākā rampa Latvijā, taču tur Krišjānis vēl nav bijis. Aizkrauklieši sapņo par savu skeitparku, kuru jauniešiem deputāti solīja pirms pašvaldību vēlēšanām. Toreiz jaunieši domē pat iesniedza savus priekšlikumus, taču tika pie vienas uzbrauktuves pie lielveikala “Beta”.
Domnieku galvenā iebilde skeitparka izveidei bija nespēja nodrošināt braucēju drošību. Taču puiši apgalvo, ka ir pietiekami prātīgi, lai par savu drošību rūpētos paši. Viņi izmanto ceļgalu un elkoņu sargus. Protams, rādot ar dēli dažādus trikus, var gūt traumu, taču tas iespējams vai katrā sportaveidā.
Skeitbords ir jauniešu sportaveids, to iecienījuši 14—16 gadu veci pusaudži un jaunieši. Latvijā ir arī trīsdesmitgadīgi braucēji, taču tādu ir ļoti maz.
