Sieviete, kura ienāca kabinetā, gribēja tikai atstāt man rakstu, kuru bija izgriezusi no kāda Londonas laikraksta krievu valodā par skolēnu uzvedības problēmām mācību iestādēs.
Sieviete, kura ienāca kabinetā, gribēja tikai atstāt man rakstu, kuru bija izgriezusi no kāda Londonas laikraksta krievu valodā par skolēnu uzvedības problēmām mācību iestādēs. Sākām runāties, un tikai tad sapratu, kur šo sievieti esmu redzējusi — pirms vairākiem gadiem Biruta Matīsa strādāja Aizkraukles bērnudārza “Pasaciņa” virtuvē, bet nu, kā saka viņa pati, “tīra Angliju”. Strādā ļoti prestižā vietā — Lielbritānijas bagātākā cilvēka, princeses Diānas kādreizējā drauga Dodi Al Fajeda tēva Mohameda Al Fajeda Londonas apartamentos. Ceļš līdz šai darbavietai bija garš un grūtību pilns.
Par šo sievieti man gribējās uzrakstīt ne tik daudz viņas pašreizējās darbavietas, bet gan uzdrīkstēšanās dēļ, jo tad, kad Birutas kundzei dzīve bija jāsāk gandrīz vai no sākuma, viņai līdz pensijai bija atlicis viens gads.
Bērnudārzā bez rindas
Patiesībā Biruta ir farmaceite un 18 gadu nostrādājusi aptiekā. Pēc tam paralēli piepelnījusies policijā. Taču, divās vietās raujoties, nebija kur atstāt abas meitas, un Biruta nolēma mainīt darbu — sāka strādāt bērnudārzā “Pasaciņa”, jo darbinieku bērnus tajā laikā “dārziņā” uzņēma bez rindas.
Pagāja gadi, meitas izauga, un Birutas kundze tā arī būtu aizvadījusi darba mūžu “dārziņā”, ja vien ne pēkšņais pašvaldības lēmums — likvidēt bērnudārzu “Pasaciņa”. Jaunākās audzinātājas un auklītes atrada sev darbu citur, bet ko iesākt sievietei, kurai pensijas vecums degungalā?
Deviņus mēnešus Birutas kundze saņēma bezdarbnieces pabalstu un visu laiku cītīgi meklēja darbu, taču nekā. Par laimi, tikmēr klāt bija 55. dzimšanas diena, un Biruta varēja priekšlaikus doties pensijā, kura gan izrādījās pavisam niecīga — 36 lati. Ar to nepietika pat izdzīvošanai, kur nu vēl divu meitu skološanai.
Ieķīlā visu, kas pieder
Un tad Birutas paziņa Maija izlasīja avīzē sludinājumu — iekārto darbā Anglijā. Viņas nolēma riskēt, jo citas izejas nebija. Ja gribēja dzīvot kā cilvēks, nevis ubagot, nācās “aizvērt acis un lekt no kraujas”.
Vajadzēja 600 latu. Tādas naudas, protams, nebija. Biruta ieķīlāja visu, kas viņai piederēja, vecākā meita vēl par viņu galvoja, un banka izsniedza kredītu.
Firma, kura solīja darbu, nopirka biļetes, nokārtoja uzturēšanās atļauju sešiem mēnešiem, iesēdināja lidmašīnā un apgalvoja, ka Londonā lidostā viņas kāds sagaidīs. Sagaidīja arī — krievu mafija. To Biruta saprata tikai vēlāk, bet tobrīd abas ar Maiju bija priecīgas par to pašu, jo angliski neprata ne vārda. Krievi safabricēja arī visus vajadzīgos “papīrus”, kuri sākumam bija vajadzīgi.
Iemitina “bomžu” mājā
Dzīvošanas atļauja viņām bija, bet ne darba atļauja. Strādāt par apkopējām viesnīcā, uz kuru latvietes aizveda, nācās nelegāli. Nauda jau bija atdota par biļeti un iekārtošanu darbā, taču kaut kur bija arī jādzīvo un kaut kas jāēd. Par laimi, viesnīcā darbiniekiem deva bezmaksas pusdienas, un ar to arī bija jāiztiek.
Krievi, kuri viņas sagaidīja lidostā, iemitināja atbraucējas kaut kādā “bomžu” mājā, pa pusei graustā, kurš paredzēts nojaukšanai. Tur dzīvoja arī citi latvieši un lietuvieši. Diemžēl policija šādus graustus bieži pārbaudīja un nelegālos iemītniekus no turienes “izmeta”, logus aiznaglojot ar dēļiem. Taču bezpajumtnieki dēļus tik un tā atlauza un atkal nakšņoja graustā.
Ar lietuvieti vienā gultā
Viesnīcā Biruta nostrādāja apmēram gadu. Darbinieku vidū bija daudz krievu, gruzīnu, lietuviešu.
Ilgi mitināties graustā Biruta negribēja un pēc sludinājuma laikrakstā, kad jau nedaudz bija ielauzījusies angļu valodā, atrada lētu gultasvietu. Lai būtu jāmaksā pēc iespējas mazāk, Biruta ilgu laiku ar kādu lietuvieti gulēja vienā gultā.
Tagad, pēc vairākiem gadiem, viņa, izvēloties dzīvesvietu, protams, apsver tās pozitīvās un negatīvās puses un tikai tad izlemj, vai tā būs piemērota: cik tālu vai tuvu līdz darbavietai, vai ir visa nepieciešamā sadzīves tehnika, kāds ir trokšņa līmenis, vai patīkami kaimiņi utt. Bet toreiz bija jāsamierinās ar mazumiņu, ja negribēja vispār palikt uz ielas.
Piecos gados, kopš Birutas kundze strādā Londonā, viņa dzīvokli ir mainījusi 14 reižu! Ir dzīvots pie ķīniešiem, poļiem, čehiem, čigāniem. Anglijā populārs piepelnīšanās veids ir izdevīgi noīrēt dzīvokli un pēc tam gultasvietu izīrēt tālāk vēl kādam, tā atpelnot sākotnējos tēriņus, jo dzīvokļi Londonā ir dārgi — sākot no 700 — 800 mārciņām (apmēram tikpat latos — aut.) mēnesī.
Jāmaksā pat par virziena parādīšanu
Interesants ir stāsts, kā Biruta tika pie legāla darba. Tikai tad, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, vairs nevajadzēja baidīties, ka policija notvers un izsūtīs no valsts. Tomēr legāls darbs tik un tā bija vajadzīgs.
Biruta no citiem darbabiedriem uzzināja, ka jāsamaksā kādam 100 mārciņu, un viņš parādīs, kur ir darbā iekārtošanas aģentūra. Tikai par to vien! Biruta samaksāja arī, jo neko no šīs valsts likumiem nezināja un angliski saprata tikai sadzīvē nepieciešamo. Aģentūru viņa atrada, taču tur prasīja uzrādīt darba atļauju. Vienīgo krievu iedoto dokumentu, kurš Birutai bija, viņa arī pasniedza. Izrādījās, tā bija darba atļauja… lietuvietei Birutai Matīsai! Tikai vēlāk Biruta uzzināja, ka lietuvieši pēc dažu nodarbinātības firmu savstarpējas vienošanās Lielbritānijā varējuši strādāt agrāk nekā latvieši.
Kalpotājus uzrauga videokameras
Biruta kā bezdarbniece reģistrēta darbā iekārtošanas aģentūrā, un tā viņai sākusi meklēt piemērotu nodarbošanos. Sākumā bijuši arī gadījuma darbi, līdz piedāvāts strādāt Anglijas bagātākā cilvēka, princeses Diānas kādreizējā drauga Dodi Al Fajeda tēva, Londonas lielākā universālveikala “Harods” īpašnieka apartamentos netālu no Haidparka.
Šajos apartamentos ir 195 dzīvokļi. Lielākā daļa to izīrēti bagātiem cilvēkiem. Vienistabas dzīvoklis vien šajos apartamentos maksā ap 2000 mārciņu nedēļā, un to īrnieki te apmetas reti, ikdienā nemaz nedzīvo. Arī pats Mohameds Al Fajeds.
Šajā mājā darbā pieņem tikai pamatīgi pārbaudītus un uzticamus kalpotājus. Gandrīz vai uz katra stūra mājā ir videokameras, visu un visus uzmana apsargi. Ja ierodas apartamentu saimnieks, visiem kalpotājiem jāpazūd un jākļūst nemanāmiem.
Ko kalpotājas mājā dara? Slauka putekļus, uzkopj grīdas, spodrina ēdamistabas piederumus, traukus, vannasistabas un tualetes, maina gultasveļu.
Latvietes čaklas
Kalpotāju darba diena ilgst astoņas stundas, un šajā laikā tiešām ir jāstrādā, jo apkopēju darbošanos uzrauga. Visčaklākās esot latvietes un lietuvietes, viņas parasti arī uzkalpojoties un saņemot algas pielikumu. Visslinkākās — melnādainās imigrantes no Āfrikas valstīm.
Sestdienas un svētdienas kalpotājiem ir brīvdienas. Tad Birutas kundze apdara mājas darbiņus, paada, apmeklē kādu muzeju, izbrauc nelielās ekskursijās vai tāpat vien atpūšas. Dažreiz darba devējs lūdz pastrādāt arī sestdienā, tad par to samaksā papildus.
Lielbritānijā darba gads noslēdzas 1. aprīlī. Tad strādājošais ar darba devēju slēdz jaunu līgumu. Reizi gadā Biruta izmanto līgumā paredzēto atvaļinājumu, kurš ilgst 21 darba dienu, bet kopā ar brīvdienām gandrīz mēnesi.
Šobrīd, kad runājamies, Birutai rit atvaļinājuma pēdējā diena un somiņā jau lidmašīnas biļete atceļam. Labi, ka tā nav aviokompānijas “British Airways” reisam, jo tieši tobrīd Hītrovas lidostas darbinieki sākuši streiku.
Meita studēs Anglijā
Biruta Matīsa Londonā strādā jau piecus gadus, un sarunas laikā valodā reizumis iesprūk pa angliskam vārdam. Visgrūtāk pārdzīvojamās ir ilgas pēc tuviniekiem, pēc Latvijas. Latviski izdodas parunāt tikai Daugavas Vanagu sanākšanas reizēs.
Vecākā meita Agita dzīvo un strādā Aizkrauklē, audzina deviņus un piecus gadus vecos mazdēlus. Vecmāmiņa, protams, priecājas, ka var viņiem materiāli palīdzēt, tomēr tikties izdodas tikai reizi gadā.
Jaunākā meita Iveta iestājās Kultūras akadēmijā un ar mātes finansiālu atbalstu kļuva par kultūras menedžeri. Pēc tam arī aizbrauca uz Angliju un cerēja atrast darbu tur, taču Latvijas augstskolas diplomu šajā valstī pietiekami augstu nevērtēja. Kādu laiku Iveta pastrādāja par kopēju veco ļaužu pansionātā. Paralēli divreiz nedēļā mācījās angļu un spāņu valodu un nokārtoja eksāmenus, lai trīs gadus studētu mārketingu Lielbritānijas augstskolā Liverpūlē. Tad viņai būtu “īsts” diploms. Par studijām būs jāmaksā, par kopmītnēm — arī. Iveta cer, ka viņu no studiju maksas atbrīvos, jo, tā kā māte strādā legāli un var uzrādīt ienākumus, tie noteikti būs mazāki nekā Anglijā jābūt, lai par studijām būtu jāmaksā.
Gadu skaitu nepateiksi
Nezinātājs nekad nepateiks, ka Biruta Matīsa ir pensionāre un viņai jau 61 gads. Savu gadu skaitu viņa tāpēc nemaz neslēpj, jo neviens tik un tā netic! Tāpat kā lielākā daļa latviešu sieviešu, kuras, pat uz veikalu ejot, uzkrāso lūpas, viņa pieradusi par sevi rūpēties. To gan nevarot teikt par angļu kundzēm. Viņas nekrāsojas, ģērbjas neizteiksmīgi, pavirši, lai tik būtu ērti. Vērojot fotogrāfijās Birutas priekšnieces, šķiet, ka īstā vadītāja ir Biruta, nevis norādītās dāmas.
Cik ilgi Biruta Londonā strādās? Kamēr vien būs pietiekami laba veselība, jo uz cilvēka gadiem Anglijā neskatās — galvenais, lai būtu padarīts darbs.
