Patiess bija Ingas prieks, kad viņa veco automašīnu nomainīja pret jaunu — tikai pāris gadu vecu “Opel” markas braucamo.
Patiess bija Ingas prieks, kad viņa veco automašīnu nomainīja pret jaunu — tikai pāris gadu vecu “Opel” markas braucamo. Jaunais autiņš ripoja labi, taču kādu dienu pēc mašīnas mazgāšanas salonā nodzisa paneļa apgaismojums. Ne redzi degvielas rādītāju, ne spidometru. Nu kā lai brauc?
Inga devās uz tuvāko autoservisu. Tak” jau vīrieša cilvēki, varbūt kaut ko sapratīs! Noklausījies sievietes stāstīto un brīdi ielūkojies salonā, darbinieks nogrozīja galvu un godīgi atzina: “Ziniet, jauns autiņš, es tur neko nesaprotu. Arī nepieciešamās aparatūras pārbaudei man nav.” Viņš ieteica doties uz kādu citu autoservisu.
Autoservisa meistars ilgi un cītīgi pētīja, grozīja un beigās visgudri secināja: “Tik vienkārši vis nebūs. Smalka elektronika, vajadzīga speciāla aparatūra, viss jāpārbauda, jāpieslēdz datorsistēmai. Tas maksās dārgi un aizņems ilgu laiku.” Bet tieši laika Ingai tobrīd bija vismazāk — jābrauc uz darbu, klienti gaida.
“Trīs lietas — labas lietas,” secināja Inga un nolēma izmēģināt laimi vēl kādā autoservisā, par kuru bija dzirdējusi vienīgi to, ka cenas tajā ir augstas. Būs vien jāmaksā!
Uzklausījis satraukto sievieti, meistars iekāpa mašīnā un teica: “Skaties uzmanīgi, rādīšu tikai vienreiz — pie stūres ir tāds mazs slēdzītis. Pagriežam vienreiz — gaismiņa iedegas, pagriežam vēlreiz — gaismiņa nodziest…”.
Inga nosarka. Vīrietis nesmējās, bet mierināja: “Neesat jau vienīgā nezinīte. Arī es nesen nopirku jaunu mašīnu, un mani piemeklēja līdzīga ķibele. Diena pagāja, kamēr jaucu, pētīju un “vainu” atradu. Mums, kuri neko jaunāku par divdesmit gadu brauktu auto nav redzējuši, jāpierod, ka mēdz būt arī modernāk.”
