Drīz būs apritējis gads, kopš šaisaulē vairs nav Jāņa Valda Vītola. Tomēr šķiet, ka plašais purvājs Rucavas—Papes lielceļa malā joprojām glabā šī cilvēka tuvumu.
Drīz būs apritējis gads, kopš šaisaulē vairs nav Jāņa Valda Vītola. Tomēr šķiet, ka plašais purvājs Rucavas—Papes lielceļa malā joprojām glabā šī cilvēka tuvumu. Viņš bijis gan iniciators, gan darītājs, lai šajos kūdras laukos iesakņotos kultivēto dzērvenāju stīgas, pavasaros uzziedētu un rudeņos dotu ogu ražu. Par laimi, purvā nekas nav apstājies, un viss turpinās. Virzīt visa šī vērienīgā darba turpinājumu tagad uzņēmusies Jāņa Valda atraitne Aija Vītola.
Basām kājām pa kūdras paklāju
Satiekoties ar Aiju Vītolu pagasta padomē, tūlīt vienojamies, ka kopīgi aizbrauksim uz purvu, lai uz vietas visu aplūkotu. Pēc maza brīža Aija jau ir saposusies braucienam un piedāvā ceļabiedros arī meitu Irēnu. Viņa, pēc izglītības sākumklašu skolotāja, mātei tagad daudz palīdzot.
Ceļš no Rucavas centra līdz purvam nav tāls. Šķērsojot šoseju, pa Papes lielceļu vēl jānobrauc daži kilometri. No brauktuves nogriežoties, drīz vien automašīna jāatstāj uz cietākas grunts un jābūt gataviem brišanai pa staigno kūdrāju. Abas sievietes jau mājās apāvušas zābakus. Tā kā “Kursas Laikam” šoreiz tādi apavi nav līdzi paņemti, aujamies nost un basām kājām brienam mīkstajā kūdras paklājā. Sajūta patiešām lieliska! Iespējams, tādējādi, ilgstošāk brienot kūdrājā, var izdziedēt dažu labu kriku. Gluži kā ar dūņu vannām.
Taču neesam jau braukuši krikas lāpīt, bet gan skatīt, kas notiek purvā, kuru uzņēmīgi rucavnieki turpina pārvērst par milzīgu dzērvenāju.
Laistīšanas trase top ar ES atbalstu
Uzzinām, ka svaigais kūdrājs, pa kuru tikko bridām, jau daļēji ir sagatavots jauniem stādījumiem tālākā nākotnē. Bet pagājušogad stādītajās platībās jau sākti laistīšanas sistēmas ierīkošanas darbi. Uz turieni stiepsies jauna trase ar plašu sazarojumu, kura, iespējams, būs pabeigta jau līdz augusta beigām. Dažāda diametra cauruļvadu kopējais garums būšot gandrīz pieci kilometri.
Tiek realizēts projekts, kuru ES struktūrfondu un Latvijas valsts daļēja finansējuma saņemšanai jau bija sagatavojis un iesniedzis Jānis Valdis Vītols. Tas nozīmē, ka tiks segti apmēram 60 procentu no kopējām izmaksām. Lai nodrošinātu jaunās sistēmas darbību, nākšoties pirkt arī jaunu ūdenssūkni, jo līdzšinējās jaudas nepietikšot. Dzērvenāju jaunie stādījumi aizņem apmēram tikpat lielu platību, kāda ir jau ražojošajiem laukiem.
Salnas — ienaidnieces
Drīz vien esam nonākuši pie “Purva dzērvenītes” šobrīd paša nozīmīgākā lepnuma — apmēram sešus hektārus liela lauka, kas sadalīts ar taisniem novadgrāvjiem un kurā jau sārtojas sulīgas ogas. Līdz gatavībai tām vēl krietni jāienākas. A. Vītola pastāsta, ka pati pirmā ļoti niecīgā dzērveņu raža esot iegūta jau aizpagājušajā rudenī, pērn bijis pavisam tukšs gads, jo dzērvenāja ziedi pavasarī apsaluši. Kas lai zina, kā būtu noticis šajā pavasarī, ja uzņēmuma ļaudis, izmantojot šajā laukā jau darbojošos laistīšanas iekārtu, ogulāja ziedēšanas laikā nebūtu caurām naktīm dežurējuši un, temperatūrai pazeminoties, ziedošos augus apslacījuši ar ūdeni, tādējādi ziedus no apsalšanas pasargājot. Salnas nav vienīgās dzērvenāju ienaidnieces. Sausā laikā, gluži kā jebkurā purvā, ļoti jāuzmanās no ugunsnelaimes. Tāda te jau reiz piedzīvota.
Bērziem neļauj iesakņoties
Vēršanās pret nezālēm tādā izpratnē, kā tas tiek darīts sakņudārzos, dzērvenājā, protams, nenotiek. Tomēr gluži bez tā iztikt nevar. Šejienes kultivēto stādiņu lielākie ienaidnieki ir bērzi. Purva malā, valdošo rietumu vēju pusē, ir bērzu audzes, un nogatavojušās sēkliņas dabiskā ceļā tiek izkaisītas ogulāju laukos. Kamēr stīgas nav pārāk salapojušas un pilnīgāk aizsegušas kūdraino augsni, sēkliņas, nonākušas labvēlīgā vidē, dīgst, un pēc kāda laika pāri dzērvenājam jau slejas pāris sprīžu gari jaunie kociņi.
To izskaušana nav viegls darbs. Uzņēmums iegādājies īpašu darbarīku, kas, virzoties pāri sīko kociņu galotnēm, tās viegli aptriepj ar herbicīdu. Ierīce darbojas tik precīzi, ka nepieļauj herbicīda nokļūšanu uz dzērvenāja. Pēc kāda laiciņa bērziņu lapas jau brūngani sačervelējušās, tādējādi nevēlamos pašsējeņus vieglāk pamanīt un ar rokām no dzērvenāja izraustīt. Jau attīrīto lauku galos samestās palielās kaudzītes liecina, ka sīko bērziņu bijis samērā daudz. Bērzi izravēti ne tikai tajos laukos, kur gaidāma šīrudens raža, bet arī pagājušā gada stādījumos. Ja to nedarītu, dzērvenāji drīz vien pārvērstos bērzu birztaliņās. Mūsu pavadones skaidro, ka šāda bērzu pašsēšanās vairs neesot tik izteikta, kad dzērvenājs kuplāk salapo, tādējādi novēršot sēkliņu nokļūšanu augsnē.
Sējeņi ceļo no Amerikas
Ceļš no kūdrāja apguves līdz sārtajai lielogu dzērvenei nav ne ātrs, ne viegls. Pirmās sējeņu stīgas uz Rucavu kopā ar tālienes pieredzi atceļojušas no Amerikas, vēlāk vestas no Baltkrievijas, bet nākamo dzērvenāju lauku paplašināšana jau notikšot ar pašu stādāmo materiālu. Kur ogulāju stīgas būs mazāk sakuplojušas, no tiem laukiem sējeņus ņemšot izlases kārtā, bet no raženākiem tos iegūšot pļaujot.
Dzērvenāju stīgas esot ļoti dzīvelīgas. Pietiekot tās izkaisīt sagatavotajā kūdrājā, ar frēzi tajā iestrādāt, pēc tam pārbraukt ar veltni un gaidīt iesakņošanos.
Ogu būs daudz
Līdztekus visiem citiem darbiem uzņēmumam jāgatavojas pirmās jaunās ražas saņemšanai un pārdošanai. Tā kā Latvijā lielogu dzērvenes audzē vairākās vietās, ne tikai Rucavā, valstī nodibināts kooperatīvs “Ziemeļoga”, kas nodarbosies ar ogu realizēšanu. A. Vītola atzīst, ka kooperatīvs ir viena no iespējām izaudzēto realizēt, tomēr viņa paralēli tam arī pati meklējot tirgu. Ogas tiks novāktas gan mehanizēti, gan ar rokām. Šim nolūkam jau pasūtīts un drīzumā tiks saņemts mehanizēts amatrīks. Par ražas lielumu pagaidām vēl pāragri runāt, bet, vizuāli vērojot laukus, liekoties, ka tā būšot pietiekami liela.
(No Liepājas rajona laikraksta “Kursas Laiks”)
