Daudzeses pagasta bibliotekārei Valijai Lucānei grāmatas ir ne tikai viņas ikdienas darbs, bet arī vērtība, pēc kuras viņa tiekusies jau kopš bērnības.
Daudzeses pagasta bibliotekārei Valijai Lucānei grāmatas ir ne tikai viņas ikdienas darbs, bet arī vērtība, pēc kuras viņa tiekusies jau kopš bērnības. Valijas kundzes dzimtā puse ir Jēkabpils rajona kādreizējais Medņu pagasts. Daudzesē viņa nokļuvusi gluži nejauši, bet tagad šo vietu sauc par savējo.
— Jūs augāt lielā ģimenē?
— Mēs bijām septiņi bērni, es — pati jaunākā. Tagad esam palikuši tikai trīs — māsa dzīvo Jēkabpilī, bet brālis Rīgā. Bērnība mums bija ļoti grūta. Mācījos Liepenes septiņgadīgajā skolā. Ja ģimenei bija produkti, ko aizvest kopgaldam, labi, ja nē, vajadzēja pārtikt no tā, ko paņēmi līdzi. Neviens bez maksas pat tēju nedeva. Kad atceros bērnību, man joprojām asaru kamols kāpj kaklā. Brīžiem staigājām tukšiem vēderiem. Pēdējo gadu skolā man bija piešķirtas brīvpusdienas – vienu dienu brālis varēja pusdienot kopgaldā, otru — es. Tagad daudzbērnu ģimenes godā, bet agrāk tās nebija cieņā. Arī es vēlējos, lai man būtu labas drēbes, bet nevarējām tādas nopirkt. Tomēr, lai arī salāpīta, kleita man vienmēr bija tīra.
— Kā tik liela ģimene varēja iztikt?
— Bijām raduši pie darba. Kad skolas laiks beidzās, mani aizveda pie tēva māsas ganīt lopus, un par to viņa man uzšuva kleitu no savas vecās. Es par to biju ļoti priecīga! Tēvs mums, bērniem, uztaisīja vīzītes. Ejot uz skolu, mēs pusceļā pārāvām apavus un devāmies tālāk. Atceļā tāpat, jo apavus un apģērbu vajadzēja taupīt. Mums bija jāstrādā, un es pat neatceros, ka brīvā brīdī būtu draiskojušies un spēlējušies.
— Kāds bija jūsu bērnības sapnis?
— Kad biju maza, ļoti, ļoti vēlējos labi paēst. Gribēju pīrādziņus, jo tos cepa reti.
Pierunā pārcelties
— Kā nokļuvāt Daudzesē?
— Pēc pamatskolas beigšanas mācījos lopkopības skolā Ošupē, jo lauku darbus pratu jau no mazotnes. Daudzesē man bija laba paziņa, kura gatavojās precēties un dzīvot Rīgā. Viņa mani pierunāja strādāt viņas vietā kolhozā par kontrolasistenti, un es piekritu.
— Vai nebija grūti iedzīvoties svešā pusē?
— Bija gan, jo te nevienu nepazinu, un arī vieta sveša. Pēc lopkopības skolas mani nosūtīja darbā kolhozā “Rīts” pie Līvāniem. Tomēr piekritu nākt uz Daudzesi, jo vēlējos vieglāku darbu. Vienkāršam lopkopim kolhozā maksāja maz, bet jaunam cilvēkam gribas nopelnīt. Cilvēki gaužas, ka tagad ir grūti, bet es saku, ka nu ir “zelta laiki”, salīdzinot ar tiem, kad mēs augām. Ne māmiņām bija pabalsti, ne humāno palīdzību kāds deva.
Visas vienā dienā
— Kolhozā tomēr nepalikāt?
— Vēlāk pagasta bērnudārzā biju gan auklīte, gan audzinātāja. Tad mani pierunāja strādāt bijušajā mežrūpsaimniecības zāģētavā par brāķeri. Tā es 19 gadu tur pavadīju. Tanī laikā tas bija labi atalgots un arī interesants darbs — ar cilvēkiem un papīriem. Turklāt izdevīgi, ka strādāju maiņās, jo man tad jau bija ģimene un mazi bērni. Vīrs strādāja vienā maiņā, es otrā, un visu laiku kāds bija mājās. Pašiem arī bija saimniecība, kuru vajadzēja aprūpēt. Paguvām visu — bērnus pieskatīt, lopus un dārzu apkopt.
— Vīru arī tepat Daudzevā satikāt?
— Vitolds arī strādāja mežrūpniekos, lai gan viņš mācījās par hidrotehniķi. Pēc dienesta armijā atnāca uz šejieni.
— Vai arī jūsu ģimene ir kupla?
— Mums ir meita un dēls, abi jau pieauguši, un ir jau trīs mazbērni. Meita Sarmīte dzīvo Jūrmalā un strādā Rīgā. Viņa beigusi Rīgas politehnisko institūtu un arī tagad turpina studēt. Dēls Valdis ar meitām dzīvo tepat Daudzesē. Viņa meitiņa Laura Viktorija nāca pasaulē tieši manā dzimšanas dienā — 11. decembrī. Gandrīz visas mēs ģimenē esam dzimušas 11. datumā. Vecākā mazmeita Alise 11. maijā, meita — 11. jūlijā, vienīgi Diāna Marta piedzima 21. jūnijā un “izjauca” visu kārtību.
Darbs sākas ar asarām
— Kā sākāt strādāt bibliotēkā?
— Sagadījās tā, ka man vajadzēja aiziet no MRS. Jau biju sarunājusi Aizkrauklē grāmatvedes darbu, bet nobijos, jo domāju, ka netikšu ar to galā, un turklāt būs jābraukā. Tagad šķiet, ka tomēr vajadzēja riskēt. Vairāk kā desmit gadu aizvadīju tepat Daudzevas dzelzceļa stacijā par strādnieci. 1985. gadā toreizējais pagasta vadītājs aicināja mani strādāt bibliotēkā, kamēr viena darbiniece bija dekrēta atvaļinājumā. Tas “dekrēts” turpinās joprojām, jo iepriekšējā darbiniece aizgāja prom.
— Bibliotekāres ikdiena taču krasi atšķīrās no jūsu līdzšinējām nodarbēm!
— Man teica, ka tas nav nekas sarežģīts — vajadzēs tikai izsniegt grāmatas. Sākumā arī es tā domāju. Vispirms mācījos kursos un nokārtoju eksāmenu. Kad sāku strādāt, sapratu, ka tik vienkārši nemaz nebūs. Tad gan es raudāju.
— Kas bija grūtākais?
— Bija ļoti nogurdinoši visu dienu pavadīt vienā telpā. Turklāt visu grāmatu fondu vajadzēja pārkārtot, jo bibliotēkā valdīja liels juceklis. Paldies maniem bērniem par palīdzību. Brīvdienās mēs gājām uz turieni un pārkārtojām plauktu pēc plaukta, lai var viegli atrast vajadzīgo lasāmvielu. Tas palīdzēja arī daudz ko iepazīt. Ar laiku darbs ļoti iepatikās.
Zupa var pagaidīt!
— Tad varējāt arī vairāk grāmatu izlasīt?
— Tas, kurš domā, ka bibliotekārs var lasīt pēc sirds patikas, kļūdās. Darba laikā tam noteikti nav laika. Labi, ja pagūsti pāršķirstīt kādu laikrakstu. Mājās gan bez grāmatas nevar iztikt. Arī pārējie ģimenē daudz lasa. Ja grāmata ir interesanta, tad dažkārt arī kāds darbs aizkavējas. Zupu var izvārīt arī pusstundu vēlāk, bet grāmatu nevar nolikt malā. Kad agri no rītiem nenāk miegs, ko tad citu darīsi, jāķeras pie grāmatas.
— Ko lasāt labprāt?
— Daiļliteratūru. Kādreiz arī detektīvromānus, bet tagad vairs ne. Negatīvā jau tā ir pārlieku daudz. Dzeja ļoti patika. Savulaik mīļākos dzejoļus vai to citātus izrakstīju kladē, bet tagad gan vairs ne.
Kopā ar Ainu televīzijā
— Vai cilvēki bieži iegriežas bibliotēkā?
— Kopš tā un pašvaldība ir vienā ēkā, lasītāju pieplūdums ir jūtams. Iepriekš es biju kā atšķirta no pārējās pasaules. Tagad daudzi te ienāk kaut tikai paskatīties. Cilvēki daudz lasa periodiskos izdevumus. Grāmatas pērkam vairumtirdzniecības bāzē un arī Aizkraukles grāmatnīcā. Sadarbojamies ar skolu un kopā ar kultūras darba organizatori Rudīti Nāzari rīkojam pasākumus. Cilvēkiem tie vajadzīgi, bet daudzus tomēr vajag “iekustināt”.
— Vai arī pašai patīk apmeklēt kultūras pasākumus?
— Ļoti. Braucam arī uz teātra izrādēm un koncertiem Rīgā. Visu, ko piedāvā, jācenšas izmantot. Bijām arī televīzijas sarunu šovā “Aina”.
— Vai jums tur patika?
— Kad sākumā skatījos to televīzijā, man nepatika. Klātienē šovs ir vienkāršāks. Arī vadītāja Aina sirsnīga dāma. Mēs, daudzesieši, ar savu aktivitāti laikam iepatikāmies raidījuma veidotājiem, un mūs aicināja braukt atkal.
Uz mežu prom
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Adīšana, bet īpaši floristika. Tā man ļoti patīk. Kad šai nodarbei cilvēki tikai sāka pievērsties, padzirdēju, ka ir kursi Aizkraukles jaunrades centrā, un devos uz turieni. Teicu, ka man vajag cilvēku, kurš mums šo prasmi iemācītu. Uz pagastu sāka braukt Daina Zariņa un mācīja mums pašus pamatus. Ja būtu jaunāka, pati vēl kādus kursus noteikti apmeklētu. Nevaru iztikt arī bez sēņošanas un ogošanas. Kas var būt jaukāks? Izlasīju, ka Bauskā būs sēņošanas čempionāts. Nudien uz turieni jābrauc.
— Vai tā ir visas ģimenes aizraušanās?
— Savulaik pie darba savus bērnus radinājām un arī uz mežu ņēmām līdzi. Tagad jāgaida, kad mazmeitas paaugsies, un arī iesim kopā. Tā arī kaut ko iemācāmies. Lasām dārzā ābolus, meitenes palīdz. Vectēvs noķer zivis un sauc mazmeitas, lai nāk saskaitīt. Ja cilvēks sāks domāt par darbu tikai pēc 18 gadu vecuma, tad diezin vai strādās.
Sērfo
internetā
— Stāstījāt, ka esat apguvusi arī prasmi strādāt ar datoru.
— Kā man patīk dators! Nezinu, ko iesāktu, ja nestrādātu un man nebūtu iespēju to izmantot. Mājās man datora nav. Visu, kas nepieciešams, varu izdarīt pati — rakstīt, internetā sameklēt informāciju. Protams, ir lietas, kuras nesaprotu, bet tad citi palīdz ar padomu.
— Vai sākumā nebija bail ķerties klāt tai “kastei”?
— Apguvu šo prasmi kursos Aizkrauklē, bet sākumā datora bibliotēkā nebija, un viss aizmirsās. Kad bibliotēku pārvietoja uz pagastmāju, drīz vien nopirka arī datoru. Sākumā tiešām baidījos ar to strādāt, jo biju jau visu aizmirsusi. Saucu palīgā meitu, lai brauc mani mācīt no jauna. Visu laiku jau viņa blakus man nevarēja sēdēt, tāpēc mēģināju pati un izdevās.
Es aicinu arī citus, lai nāk mācīties. Daži atsaka — neinteresē. Es nevaru saprast, kā var neinteresēt kaut kas jauns? Tas ir tik aizraujoši, ka vari bērniem aizsūtīt e-pasta vēstuli vai izveidot internetā savu pastkasti, arī citas lietas izdarīt.
VĀRDS, UZVĀRDS: Valija Lucāne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1942. gada 11. decembris, Jēkabpils rajona Medņu pagasta “Silabebri”.
NODARBOŠANĀS: Daudzeses pagasta bibliotekāre.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
ĢIMENE: vīrs Vitolds, meita Sarmīte (36), dēls Valdis (32), mazmeitas — Alise (14), Laura Viktorija (3), Diāna Marta (2).
VAĻASPRIEKS: floristika, adīšana, ogošana un sēņošana.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks. Dzimusi Zirga gadā.
