Stenderu kapsēta. 30. gados ekskursanti bija iecienījuši nedēļas nogalē ceļot ar divriteni, un Sēlijas baltie lielceļi šādiem izbraukumiem bija īsti piemēroti.
Stenderu kapsēta
30. gados ekskursanti bija iecienījuši nedēļas nogalē ceļot ar divriteni, un Sēlijas baltie lielceļi šādiem izbraukumiem bija īsti piemēroti. Ceļojumu varēja sākt no klusā Zalves ciematiņa, no luterāņu baznīcas, kurā par mācītāju kalpojis Jaunais Stenders. Savukārt Zalves kapsētā apglabāts 1906. gada soda ekspedīcijas nošautais revolucionārs, skolotājs un dzejnieks Jūlijs Dievkociņš. Uz viņa kapa pieminekļa varam lasīt rindas: “Kad pagurst prāts un atkrīt rokas, atminiet savu varoņu mokas”.
Sunākste tūristus iepriecina ar savu kalnaino apvidu. Te ļoti skaista daba, pauguri mijas ar stāviem kalniem. Ceļotājus saista Zilais kalns, bet Piksteres ezers ir iecienīta makšķernieku vieta. Sunākstes baznīcā no 1766. gada līdz mūža beigām sprediķoja Vecais Stenders, kurš arī apglabāts vecajā kapsētā pie baznīcas. Te atdusas piecas Stenderu paaudzes, visi mācītāji. Uz visām kapu vietām piemiņas akmeņi ar uzrakstiem vācu valodā. Vienīgi Gothardam Frīdriham uzraksts latviski: “Še aprakts G. F. Stenders Latvis dz. 1714., miris 1796. gadā ar savu gaspažu”. Stendera pēcnācēji Veco Stenderu viņa latvietības dēļ neieredzēja, un radi, kuri aprūpēja šīs dzimtas kapus, demonstratīvi nekopa tieši viņa kapu.
Karavīru kalns
No Sunākstes cauri tumšajiem mežiem uz Daudzevu varēja doties pa šaursliežu dzelzceļu. 30. gados to varēja izmantot pavisam droši, jo Ansis Kaupēns, kurš 20. gadu sākumā siroja šajā pusē un aplaupīja bānīša pasažierus, jau sen tiesā bija izstāstījis patiesību.
Daudzese iepriecina ar skaisto baznīcas kalna apkārtni. Te karavīri nikni kāvās Pirmajā pasaules karā un neatkarības cīņās. 1919. gada 4. novembrī pie baznīcas notika asiņaina sadursme starp latviešu nacionālo armiju un bermontiešiem, kuriem dievnama tornī bija ložmetējs. Apskatāma arī vāciešu aizzāģētā liepa, kuru nepaspēja nogāzt, jo viņus padzina. Pie bijušā Paceres kroga redzams Zemgalē vienīgais elku bērzs. Lielais Aklais purvs savdabīgs ar akačiem un Aklo ezeru, bet no sēravotiem bagātā Elles purva iztek Iecavas upe.
Līkums Grebļa dēļ
Virzoties tālāk pa balto lielceļu, drīz sasniedzam Seci, kas saimnieciskajā ziņā ir rosīgs pagasts ar tīkamiem dabasskatiem. Pie Seces baznīcas var apskatīt rakstnieka Frīdriha Mālberģa kapu kopu un pieminekli, bet Seces jaunais pagasta nams ir skaistākais visā Augšzemē. No tā ceļš ved kalnup. Paskatoties atpakaļ, paveras lielisks skats uz Vīgantes senleju un sēļu zemes pauguraini aiz tās. Te triju kilometru rādiusā ir plašs kalnu masīvs ar augstāko punktu — Grebļa kalnu, kura dēļ Daugava met lielu līkumu. Stalānu kapos uzcelts piemineklis neatkarības cīņās kritušajiem nacionālās armijas karavīriem. Tādā veidā tauta pateicās saviem varoņiem, kuri ziedoja dzīvību par tēvzemes brīvību.
Pie Sērenes Daugavas piekrastē divu kilometru platā egļu meža joslā Pirmā pasaules kara laikā vācu karavīri bija ierīkojuši meža pilsētiņu ar Vilhelma, Fridriha un citām ielām. Vēlāk šajās zemnīcās ilgi mitinājās no bēgļu gaitām pārnākušie apkārtnes saimnieki, kuru mājas bija nopostītas. Savukārt Daugavas klinšainajā krastā uzmanību saista skaista aiza, saukta “Saltā liekņa”, un nostāstiem apvītā Velna aiza, kurā nekad neiespīd saule.
Jaunā Jelgava
Jaunjelgavā ir dažādu konfesiju baznīcas.
Šī pilsēta neparasta biežās nosaukumu maiņas dēļ. Sākumā tā dēvēta par Sērenes pilsētiņu, tad Jelgaviņu, vēlāk par Jauno Jelgavu jeb Neištadti. Tā saukta arī par Lubu Jelgaviņu un Fridrikštati. Pilsētas iedzīvotājiem gan vairāk patika nosaukums “Jaunā Jelgava”, dažreiz tā dēvēta pat par Jauno Rīgu.
Pilsēta vairākkārt cietusi karos. Pilsētas kapos uzceltais piemineklis brīvības cīnītājiem ilgus gadus kalpo latviskā gara stiprināšanai. Tajā laikā, kad Fridriha atraitne piešķīra pilsētai lielas lauku teritorijas, Jaunjelgava bija otrā lielākā pilsēta Latvijā.
Iršu dārzs
Jaunjelgavu no Taurkalnes nošķīra plašs meža masīvs. Ejot caur to, tūrists papilnam varēja baudīt tīro un ozona bagāto dzimtenes lauku un mežu smaržu. Tā Latvijas laika ceļveži mudināja, lai pieklājības normas ievērotu arī laukos. Tie lūdza nestaigāt pa jaunaudzēm un ievērot klusumu mežā. Kāda apbrīnojama vērība bija veltīta dabas saglabāšanai!
Savukārt ceļvežu aicinājumu “aizvietot kino un romānu kultu, kā arī bezmērķīgu slaistīšanos pa mājām vai klenderēšanu pa pilsētas ielām un parkiem ar veselīgu brīvā laika pavadīšanu ārpus pilsētas brīvā dabā” šajā maršrutā ekskursants varēja īstenot pilnībā.
Taurkalnē varēja aplūkot pagastnamu ar 15. maija birzi. Kilometru no dzelzceļa stacijas Daudzevas virzienā bija izdaudzinātais Taurkalnes iršu aploks. Sešarpus hektāru lielo iršu dārzu iesāka veidot 1931. gadā ar vienu gadu vecu govi Korsiku no Talsiem. Vēlāk dārzu papildināja, un tas auga skaitliski.
Vecais bullis Maksis dārza iemītnieku skaitu gan nedaudz samazināja, jo nobadīja vienu mazu bullēnu. Visumā ierobežoto brīvību irši pacieta, tomēr labprāt tīkoja izkļūt no sava parka. Acīmredzot arī viņiem gribējās paceļot pa Sēlijas skaistākajām vietām.
